Ir saulaina 15.janvāra pēcpusdiena. Traucos uz Rīgu, lai piedalītos starptautiskā zinātniskā konferencē “Barikādes: pilsoniskā pretestība prettautiskai varai un tās mācības.” Neskatoties uz līdzbraucēja, pulkvežleitnanta Ēvalda Krieviņa runātīgumu, ik pa brīdim atmiņā pārcilāju notikumus pirms 25. gadiem. Agrs, saulains pirmdienas rīts. Abi ar Jēkabu Blauu (nu jau nelaiķi), esam beiguši pirmo dežūras nakti pie Ministru kabineta ēkas. Plecs nedaudz smeldz no rācijas smaguma. Dislokācijas vieta – Rīgas centrs – nosacīts. Jo tālākais tās nakts izbraukums ar padomju saimniecības “Liezēre” mikroautobusu bija līdz Juglai. Bija jāpārliecinās, vai no Ādažiem netuvojas tanki. Tās pašās dienas rītā jau pēc divām stundām tiekos ar rajona pašvaldību vadītājiem, lai spriestu par lauku cilvēku vešanu uz Rīgu, par viņu apgādi ar ēdienu, malku un vēlāk arī ar gāzmaskām. Tobrīd nebija prātā, kā mūs vērtēs pretinieks, starptautiskā sabiedrība, mūsu valstī dzīvojošie cittautieši. Visas domas – kā mums kļūt brīviem. Te nu jāpiekrīt Daiņa Īvāna domai, ka mums, latviešiem, brīvība jāizcīna katrai paaudzei no jauna.
Pietiks atmiņu, laiks pārcelties uz mūsdienām. Tagad Rīgā uzzinu, ko par barikādēm domā Latvijas iedzīvotāji, redzu sociologu sarūpētus datus.
Var strīdēties par viena vai otra jautājuma saturisko pusi. Piemēram, vai tā bija kļūda aicināt neapbruņotus cilvēkus. Manuprāt, kļūda būtu neaicināt! Protams, mēs aizsargājāmies ar to, kas mums bija – ar kailo dzīvību – , un tā, manuprāt, atturēja Maskavu lietot bruņotu spēku. Neatkārtojās Tbilisi un Viļņas notikumi, kad ar tankiem tika dragāti cilvēku ķermeņi. Paldies Latvijas Tautas frontes vadībai, kura tobrīd uz Latviju aicināja starptautiskās telesabiedrības. Konferencē kāda televīzijas žurnāliste atcerējās – BBC uz Londonu Rīgas notikumus raidījusi trīs reizes dienā. Ne maza loma barikāžu pozitīvā iznākumā bija starptautiskajai sabiedrībai, jo pārbūves tēvam Mihailam Gorbačovam negribējās būt bendes lomā.
Neesmu cilvēku rīcības pētnieks, taču pārsteidz aptaujas tabulas krasā Latvijas pilsoņu un nepilsoņu viedokļu atšķirība. Savulaik plaši apspriestā integrācijas programma cerētos rezultātus nav nesusi, nav jābrīnās, ka Putina Jaungada uzrunu TV skatās 158 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.
Par nožēlu jāatzīst, ka vairums nelatviešu un arī mūsdienu jaunatni šie jautājumi ar katru gadu mazāk interesē. Diskusijā konferencē piedalījās tikai viens cittautietis, kādreizējais krievu ziņu diktors Aleksandrs Mirļins. Un viņš man personīgi pastāstīja par pagājušā gada jūlijā Ministru kabinetā notikušās sēdes saturu. Runa bijusi par 189 tūkstošu eiro plānošanu šā gada valsts budžetā kultūras pasākumiem. Summa pieklājīga. Premjere Laimdota Straujuma uzdevusi jautājumu kultūras ministrei Dacei Melbārdei par dažām izdevumu pozīcijām, uz ko ministre atbildējusi, ka vēl būtu jāvērtē dažu pasākumu atbalsta lietderīgums. Kā izrādījās, risinājusies saruna par šo konferenci, kurā abi piedalījāmies. Biju neatlaidīgs un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam Ojāram Spārītim pajautāju: “Cik akadēmijai izmaksāja šis pasākums?`” Atbilde – 4000 eiro. Un tos noskauda Ministru kabinets. Likteņa ironija – es šo Ministru kabinetu sargāju pirms 25 gadiem.
Pabeigšu ar priecīgāku ziņu, ko personīgā sarunā ar Barikāžu fonda vadītāju Renāru Zaļo noskaidroju. Kā zināms, pieteikšana uz Rīgas aizstāvju medaļām beigusies pirms sešiem gadiem, taču Pateicības rakstu par dalību 1991.gada barikādēs varēs vēl saņemt. Lūgums atsaukties bijušajiem vietējo LTF vadītājiem un informēt mani pa tālruni 29252056 par cilvēkiem, kuri pelnījuši šo atzinību.
Komentāri