Pasaules nesakarīgi griežas riņķī. Tuvojas Advente, un tā vieš kaut nelielas cerības uz mieru, sapratni, laimi, to, ka pierimst steiga un haoss. Advente ir ceļš un laiks pārdomām. To daudziem gribas sākt bez ļauna, bez naida, mēģinot ieklausīties cilvēkos līdzās, ieskatoties viņu ikdienā.
Mēness fāzes mainās un rauj cilvēkus līdzi. Tad pasprūk tas, ko nepieklājas rādīt tautai. Vecos laikos, kad bērni bija tie, kam šodien ap simts vai vismaz 70, nebija smuki lielīties ar nabadzību. (Bija teiciens – neies jau nabadzības dēļ lepnumu zaudēt.) Šodien tas ir lielākais tikums. Pēc tā Latvijā mēra, kuru vērts celt amatā, kuru ne. Tajos tālajos laikos arī otram kaut ko prasīt uzdrīkstējās tikai diedelnieki. (Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt.) Ja šodien kaut kā trūka, dzīvoja, cerot, ka rīt būs. Vismaz kaut ko darīja, lai būtu.
Gadsimti pārmainījuši cilvēkus. Kurus mūsu sabiedrība lamā visvairāk? Bagātos. Jo viņi uzdrīkstējušies paši darīt. Vieglāk taču, ka kāds tavā vietā domā, dara un tev samaksā, ka izpildi komandas. Pie tam ir vienmēr, ko nolamāt, uz ko novelt vainu.
Nekad un nekur darba devēja un ņēmēja attiecības nebūs līdzsvarā. Katram savas intereses, un tas ir pašsaprotami. Streiks ir darbinieku protesta akcija pret darba devēju par labākiem darba apstākļiem un nodarbinātības nosacījumiem, īpaši par darba samaksas paaugstināšanu. Darbinieku tiesības uz streiku Latvijā garantē Satversmes 108. pants, 1998.gada Streiku likums, kā arī Eiropas Sociālās hartas 6.pants.
Darba ņēmēji, pareizāk, tie, kam ir arodbiedrības, to zina. Tās arodbiedrības, kuru darbinieki nesaņem algu no valsts budžeta, gan parasti sarunās vienojas ar darba devējiem, ielās neiet un Rīgu skaļi nepiesvilpj. Ir robežas, kuras nedrīkst un arī nav jēgas pārkāpt. Naudas ir tik, cik tās ir. Ar streikiem pirms krīzes budžeta iestādēs strādājošie – pedagogi, mediķi – izsita lielās algas un pēcāk pārmeta, ka valsts vadītāji nemāk saimniekot, vai tad nesaprata, ka nedrīkst pūst finanšu burbuli. Katrs grib, lai varētu vairāk tērēt, tā domājot – dzīvotu labāk. Bet pat bērnudārzā māca, ka cilvēks pasaulē, arī valstī, savā pilsētā, mājā nav viens. Ir jārēķinās ar citiem. Arī viņu iespējām un vajadzībām. Ja viena tante vai tēvocis ar skaistiem saukļiem sauc ielās un sola debesmannu, vai nav tomēr vērts vispirms izvērtēt, kāpēc izveidojusies tāda situācija, vai uzsaukumi pūlim nav provokācija.
Dīvaina tā Latvija. Skolotāji streikos, bet par to grib arī saņemt samaksu no darba devēja – valsts vai pašvaldības. Ja es neiešu uz darbu vai sētnieks, vai šoferis, vai pašvaldības darbinieks, vai ministrijas ierēdnis, viņam vienkārši tas būs darba kavējums. Un neienāks prātā prasīt samaksāt. Cik daudzi Latvijā ir gatavi savu nodokļos samaksāto naudu atdot tiem, kuri nestrādā? Un te attaisnojumam neder apelēšana pie sapratnes, līdzcietības un vēl nezin kā. Katram sava alga ir jānopelna. Un nopelnīt var tik, cik darba devējs spēj samaksāt. Šķiet, tā ir visvienkāršākā ekonomika. Ko lai dara, ka kādam neizdevīga.
Komentāri