Baltijas valstu žurnālisti izveidojuši filmu “Ģenerālplāns” par Krievijas informatīvo karu pret citām valstīm. Partijas “Vienotība” līdere un Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, pagājušajā nedēļā atbildot uz Krievijas oficiālo žurnālistu jautājumiem, jau paspējusi izteikties, ka filma esot vienpusēja, un nokritizēt Latvijas žurnālistu darbu.
Intervijā Krievijas televīzijas kanālam “Rossija 1” S. Āboltiņa izteica šaubas, vai veids, kādā filma “Ģenerālplāns” veidota, spēs par atainotajiem jautājumiem likt domāt “jebkādai auditorijai”. Ar to viņa laikam domāja, vai filmu skatīsies un slavēs tie, kas jau iepriekš atbalstīja tajā izteiktos vēstījumus. Turpretim tie, kas noraida Krievijai izteikto kritiku, tāpat neticēs.
Šāds skatījums diezin vai var būt labākā vaduguns, veidojot žurnālistikas materiālus. Žurnālistiem nav pienākums domāt, kā pielīst pēc iespējas plašākai publikai. Viņiem nav jāmaina savi vēstījumi vai jāslēpj noteikti fakti; žurnālistikas materiāli drīkst būt nepatīkami, ja vien ir patiesi. Žurnālisti kalpo sabiedrībai, taču viņiem nav jābūt sabiedrības padotajiem. Daļa cilvēku, protams, aktīvi izvēlas, kādas tematikas un satura materiālus viņi grib vai negrib redzēt, taču tas nenozīmē, ka žurnālistiem nav jāveido sabiedrības dienaskārtība un nav jāpievērš uzmanība dažādiem jautājumiem.
Iepriekš teiktais neizslēdz to, ka žurnālisti paši nevis atspoguļo realitāti, bet gan to veido. Lai cik godīgs kāds mediju darbinieks ir, žurnālistikas materiālu veidošanas procesā ir jāpieņem tik daudz lēmumu par to, kā, ko, kur un cik rādīt, ka nevar būt runas par objektivitāti. Mediji katru dienu atlasa notikumus, par kuriem stāstīt, un ir notikumi, kas mediju saturā nenonāk. Mediju vēstījuma veidošanos būtiski ietekmē informācijas avoti un to sniegtās informācijas apstrāde – kuri cilvēki tiks intervēti, kādi jautājumi tiks uzdoti un kas no viņu sacītā tiks iekļauts gala materiālā. “Ģenerālplāna” veidotāji pārmetumus par vienpusīgumu noraidīja, skaidrojot, ka ir gribējuši intervēt visas iesaistītās puses – taču, protams, daļa nav vēlējusies tikt intervēti. Šādi filmas veidotāju centieni ir atbalstāmi, un nudien nevar prasīt, lai žurnālisti iegūtu to iesaistīto pušu viedokli, kas no komentāriem atsakās. Tomēr tas, kādus viedokļus ir vai nav izdevies iegūt, būtiski ietekmēs to, kāds beigās izskatīsies materiāls.
Papildus tam žurnālistiem ir arī pašiem savi uzskati un pārliecības. Dažkārt viņi to apzinās un veido materiālus no tāda aspekta, kam paši tic. Taču dažkārt žurnālisti nav gatavi atzīt, ka viņiem ir savas politiskās un ideoloģiskās simpātijas. Viņi tās neatzīst tieši tāpēc, ka domā – tādā gadījumā viņiem tiks pārmesta tā pati neobjektivitāte. Tomēr ir godīgāk skaidri pateikt, kāda tad ir konkrētā žurnālista pārliecība, nekā izlikties, ka vispār nekādas pārliecības nav un ka žurnālists tikai sausi stāsta faktus, un viņa subjektīvā pienesuma tur nav nekāda.
Objektivitātes neiespējamības dēļ krietni produktīvāk ir žurnālistu veikumu vērtēt pēc profesionalitātes kritērijiem, kas aptver žurnālistu vidū eksistējošu vispārēju nerakstītu vienošanos par to, kā būtu jāstrādā kvalitatīviem medijiem. Tas citstarp ietver visu iesaistīto pušu viedokļu iegūšanu, izvairīšanos no manipulācijām vai loģikas kļūdām, precizitāti, godīgumu, arī atbilstību pārstāvētajam žanram (dzeltenās preses darbība atšķiras no pētniecisko mediju darbības).
Te nu mēs nonākam pie otras frāzes, ko S.Āboltiņa pateica Kremlim simpatizējošajiem intervētājiem: krievu žurnālisti uzdodot jautājumus, lai izzinātu viedokļus, bet latviešu žurnālisti turpretim uz interviju jau dodoties ar skaidru sākotnējo nostāju. Tā ir skarba kritika Latvijas žurnālistikai. Nav tā, ka pilnīgi nepamatota. Taču krietni problemātiskāks ir nošķīrums starp latviešu un krievu žurnālistiku.
Šīm abām žurnālistikām nudien ir atšķirīgi stili, un šīs atšķirības izpaužas arī Latvijā iznākošo latviešu un krievu auditorijai paredzēto mediju saturā. Taču viena no būtiskākajām atšķirībām ir tā, ka krievu auditorija vairāk vēlas žurnālista aktīvu pozīciju; krievvalodīgajā žurnālistikā ir vairāk paša stāstošā žurnālista attieksmes. Ja netiek liktas lietā sagrozīšanas vai citas negodīgas tehnikas, tas pats par sevi nav nekas slikts. Taču S. Āboltiņa runāja par “krievvalodīgajiem” žurnālistiem tā, ka nevar saprast, vai viņa Latvijas krievvalodīgo žurnālistu darba stilu pielīdzina Krievijas neatkarīgo mediju žurnālistu un Kremļa žurnālistu darba stilam. Diezin vai žurnālistikas materiāla kvalitātes līmeni var izsecināt no valodas, kurā žurnālists strādā. Gan krievu, gan latviešu valodā iznāk gan augsti profesionāli mediji, gan arī tādi, kas ir melīgi.
Žurnālistiku kritizēt var un vajag. Jautājums drīzāk ir par to, kam tas būtu jādara. Politiķi, kas ir vieni no galvenajiem žurnālistikas materiālu varoņiem, to bieži vien labprāt dara – teju vai katrai augstu stāvošai amatpersonai ir nācies piedzīvot, ka žurnālisti par viņiem vēsta ne gluži to, ko viņi paši vēlētos dzirdēt. Jā, žurnālisti laiku pa laikam cilvēcisku kļūdu vai vēl citu iemeslu dēļ par kādiem jautājumiem vēsta nekorekti. Tomēr arī tādā gadījumā politiķi, būdami ieinteresētās puses, nav uzticamākie mediju darba vērtētāji tāpēc vien, ka dažkārt šāda žurnālistikas kritika kļūst par ko vairāk nekā tikai žēlošanos par nodarītajām pārestībām.
Tā tas ir noticis šoreiz. S. Āboltiņa ar šādiem izteikumiem neko nespēj mainīt sev netīkamajās Latvijas žurnālistikas praksēs, taču viņa spēj palīdzēt Krievijas informatīvā kara mašinērijai. Var jau tagad taisnoties, ka skandālu izraisījušās frāzes ir izrautas no konteksta un ka viņa nav zinājusi, kas tie īsti ir par žurnālistiem, kas viņai uzdod jautājumus. Taču, pirms kritizēt vietējos medijus par neprofesionalitāti, S. Āboltiņai, pirmkārt, vajadzētu paskatīties pašai uz sevi. Ja tik prominenta politiķe spēj būt tik nepiesardzīga šādās situācijās, pilsoņi nevar būt droši, ka līdzīgas vai vēl smagākas kļūdas viņa nepieļaus arī citkārt.
Komentāri