Pēdējā brīdī valdība nolēmusi atteikties no iepriekšējās idejas, ka sociālais nodoklis ir jāmaksā vismaz no minimālās algas, pat ja darbinieks nestrādā pilnu slodzi. Taču, meklējot alternatīvas, ilgtermiņā nāksies izvēlēties starp variantiem, no kuriem neviens nesola vieglus risinājumus.
Mēģinājumam panākt, ka sociālais nodoklis ir jāmaksā par pilnu slodzes minimālo algu, nenoliedzami bija savs racionālais grauds. Vairāk nekā 31 procents visu sociāli apdrošināto Latvijā veic sociālā nodokļa iemaksas, kas ir mazākas par minimālo algu. Tādējādi ir risks, ka aptuveni viena trešdaļa strādājošo nespēs sev nopelnīt pat minimālo pensiju. Minimālā pensija pati par sevi nav nekāda medusmaize, taču, ja darbinieka pensija būs vēl zemāka, tas nozīmē pavisam trūcīgu iztikšanu. Droši vien daļa no šādiem cilvēkiem paši jau tagad rūpējas par savām vecumdienām un iemaksā trešajā pensijas līmenī, taču ir arī skaidrs, ka pietiekami liela daļa par šiem jautājumiem dažādu iemeslu dēļ nav aizdomājušies.
Valdība nudien gribēja labu – nodrošināt, ka palielinās savām vecumdienām līdzekļus uzkrājošu cilvēku skaits, pie viena samazinot potenciālo atbalsta prasītāju skaitu tad, kad šodienas 31 procents strādājošo būs aizgājuši pensijā. Tanī pašā laikā konkrētais risinājums šķiet neproporcionāls, jo uz uzņēmumu pleciem uzlika sociālo nodokli, kas ne vienmēr ir samērojams ar konkrētā darbinieka slodzi un atalgojumu. Ja darbinieks strādā pusslodzi vai pat vēl mazāku slodzi, darba devējam ir rūpīgi jāpārdomā, vai viņam vispār atmaksājas saglabāt darba attiecības ar šādu darbinieku. Ja atmaksājas, tad vismaz daļā gadījumu tas nozīmē krietni grūtākus apstākļus uzņēmējdarbībai. Ja neatmaksājas, tas nozīmē bezdarbnieku skaita pieaugumu. Abos gadījumos uzņēmējdarbības vide Latvijā ciestu – taču tieši uzņēmēji ir tie, kas naudu pelna, lai būtu, ko samaksāt nodokļos. Uzņēmējdarbība ir jāveicina, nevis jāgrauj.
Valdības nodokļu kāres iemesls ir sociālais budžets, no kura tiek maksātas arī pensijas un pabalsti. Mūsdienu pensiju modelis ir veidots uz paaudžu solidaritātes principa – šodienas nodokļu maksātāji ar savām iemaksām maksā šodienas pensionāriem, rēķinoties, ka rītdienas nodokļu maksātāju nauda tiks izlietota šodienas strādājošo pensijām. Taču, ja Latvijā ir tik liels sociālo nodokli pilnā apmērā nemaksājošo cilvēku skaits, tad sociālais budžets nespēj parūpēties par šodienas pensionāriem un citiem, kam nepieciešama valsts apgādība. Šī kārtība pašreizējos apstākļos nav ilgtspējīga.
Meklējot, kā palielināt sociālā budžeta ieņēmumus, mikrouzņēmumu darbības pārskatīšana ir viens no acīmredzamajiem virzieniem. Kad tika ieviests mikrouzņēmumu nodokļa režīms, valdība cerēja, ka tas izvilinās mazos uzņēmumus no ēnu ekonomikas. Taču tam bija negaidīts blakusefekts – šo režīmu savā labā sāka izmantot arī lielas firmas. Tās daļu savu darbinieku atlaida, mudināja viņus izveidot savus mikrouzņēmumus un turpināja sadarbību ar tiem. Tādējādi firmas spēja “optimizēt” maksājamos nodokļus, vienlaikus padarot godīgos nodokļu maksātājus mazāk konkurētspējīgus.
Šis process politiķiem ir bijis redzams jau iepriekš, taču drosmes kaut ko mainīt ir pietrūcis – vai varbūt viņi tā arī nav spējuši piedāvāt risinājumus, kā patiešām efektīvi ierobežot to, ka mikrouzņēmumu nodokļu režīms tiek ļaunprātīgi izmantots, pie viena nenodarot kaitējumu uzņēmējdarbības videi kopumā.
Pašlaik ir iezīmējusies rīcības alternatīva – mikrouzņēmumu nodokļa palielināšana no pašreizējiem 9 procentiem līdz 15. Lielāko daļu no šī palielinājuma plānots novirzīt tieši sociālajā budžetā. Tas varētu sniegt pagaidu risinājumu – pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem šādi budžets varētu papildus iegūt 70 miljonus eiro, kurus bija cerēts iekasēt ar sociālajām iemaksām no minimālās algas.
Taču ar to diemžēl var nepietikt ilgākā termiņā. Latvijas sabiedrība noveco, kas nozīmē, ka nākotnē pensiju un cita veida atbalsta saņēmēju būs vairāk, un tie būs jāuztur esošajiem nodokļu maksātājiem. Papildu tam laiku pa laikam atgadās ekonomiskās krīzes, kas arī ir saistītas ar papildu tēriņiem – atbalsts ir nepieciešams bezdarbniekiem un citiem, kurus skārušas grūtības. Nesenās ekonomiskās krīzes laikā Latvijas sociālais budžets tika krietni papluinīts, un tajā ir nepieciešams atjaunot iekrājumus. Pašlaik, kad Latvijas ekonomika aug, ir īstais laiks to darīt – taču, nemainot pastāvošo kārtību ar nodokļu iekasēšanu, uzkrājumi neveidojas tādā apjomā, lai mēs būtu gatavi jauniem satricinājumiem.
Lai to panāktu, ir vajadzīgs kas vairāk nekā tikai mikrouzņēmuma nodokļa palielinājums. Ir jau vēl arī citas acīmredzamas iespējas, taču tās ir vēl sāpīgākas. Samazināt jau tā mazās pensijas būtu nepieņemami, bet palielināt sociālās iemaksas itin visiem arī šķiet negodīgi, ja ir pamats domāt, ka liela daļa ekonomiski aktīvo cilvēku no nodokļu maksāšanas izvairās. Latvijā ēnu ekonomika tiek lēsta vairāk nekā 21 procenta apmērā no iekšzemes kopprodukta, kas ir vairāk nekā pārējās Baltijas valstīs. Valdībai būtu vairāk jākoncentrējas uz šo jomu – lai gan ir saprotams, ka panākumus šajā virzienā plānot budžeta ieņēmumu izteiksmē ir krietni grūtāk.
Komentāri