Pagājušajā nedēļā Saeima noraidīja opozīcijas priekšlikumu neļaut Saeimas deputātiem balsojumos atturēties. Šī iniciatīva bija veidota, lai no deputātiem prasītu lielāku izlēmību, tomēr, pat ja ideja tiktu atbalstīta, izlēmību tas negarantētu. Pašlaik Saeimas Kārtības rullis deputātiem ļauj balsot gan ar “par”, gan “pret”, gan “atturos”. Latvijas Reģionu apvienība bija aicinājusi grozīt šo Saeimas darbu regulējošo dokumentu, lai atbildi “atturos” svītrotu no iespējamās balsojuma izvēles.
Atturēšanās pretinieki – un tādi ir ne jau tikai Reģionu apvienība – norāda, ka deputātam būt ir atbildīgs darbs un viņam ir pienākums pieņemt konkrētu lēmumu par likumiem, kas Saeimai tiek likti priekšā. Atturēšanās šajā gadījumā it kā saistās ar izvairīšanos no viedokļa paušanas. Lai nu kuram, bet deputātam tomēr būtu nepieciešams iepazīties ar jautājumiem, kas ir Saeimas dienaskārtībā, izlemt, kā balsot, un spēt savu balsojumu arī pamatot.
Deputātam balsojumā atturoties, efekts ir tāds pats, kā balsojot “pret”. Atturēšanās rada iespaidu, ka deputāts nevēršas pret attiecīgo priekšlikumu, tomēr balsošanas iznākums stāsta ko citu. Tādējādi atturēšanās pretinieki šeit saskata tādu kā mēģinājumu izbēgt no savas līdzatbildības tajā, kādu lēmumu Saeima galu galā pieņem.
Portālā “ManaBalss.lv” jau kopš 2016. gada tiek vākti paraksti, lai Kārtības rullī konkrēto normu mainītu. Lai šinī portālā publicēta pilsoņu iniciatīva tiktu iesniegta izskatīšanai Saeimā, ir jāsavāc vismaz 10 tūkstoši parakstu. Pret “atturos” tagad savākti jau vairāk nekā 11 tūkstoši. Tomēr, kā jau tas nereti ar “ManaBalss.lv” iniciatīvām notiek, tās reti kad saņem tādu deputātu entuziasmu, uz kādu parakstītāji ir cerējuši.
Arī šīs iniciatīvas liktenis bija paredzams jau krietnu laiku, pirms tika savākts nepieciešamais parakstu skaits. Vairums Saeimā pārstāvēto partiju neuzskata, ka būtu pamats ierobežot deputātu iespējas savu attieksmi paust vairāk nekā tikai divos balsošanas veidos. Šo savu nostāju tās nekad nav slēpušas, un nopietnu mēģinājumu viņus pārliecināt arī nav bijis. Parakstu tūkstoši, nenoliedzami, ir spēcīgs signāls, ka sabiedrībā eksistē arī cits viedoklis. Tomēr tas pats par sevi nav arguments – tādā nozīmē, arguments ir spriedumu kopums, kas raksturo runātāja pozīciju un kura mērķis ir pārliecināt pretējo personu par savu spriedumu pareizību. Šāds elements nepieciešamajā apmērā un kvalitātē publiskajā telpā acīmredzot ir trūcis. Bet atkal – nav jau pirmā reize.
Nav šaubu, ka par deputātiem neko labu neliecina plaši izplatīta atturēšanās. Un, pat ja gluži nevar teikt, ka deputāti masveidā nesaka ne jā, ne nē, ne melns, ne balts, tomēr ir bijuši arī gadījumi, kuros atturēšanās nav bijusi nekas vairāk kā izvairīšanās. Piemēram, kad 2011. gadā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs lūdza Saeimai atļaut veikt kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvoklī, par šādas atļaujas došanu bija 35 deputāti un pret – septiņi. Visu izšķīra tie 37 (!), kas atturējās. Turklāt starp 12. Saeimas deputātiem vairāk nekā desmit ir tādu, kas atturējušies vismaz simts reižu.
Tomēr atturēšanās ne vienmēr ir nosodāma un neadekvāta. Ir tikai dabiski, ka dažos jautājumos deputātam nudien nav striktas nostājas. Mēs varam gribēt, lai deputāts vienmēr būtu pietiekami pārliecināts par ikvienu jautājumu, lai varētu nosliekties par labu vienai vai otrai pozīcijai, tomēr realitātē tā vienmēr nenotiek. Atturēšanās kā daudz kur balsojumos iekļauta standarta procedūra pilda noteiktu funkciju: tā parāda, ka balsotājam ir dalīts viedoklis – un ir tikai normāli, ja ir arī tāda attieksme.
Atturoties politiķi var sniegt niansētus vēstījumus, kuriem ir sava vieta politikas procesos. Atturēšanās nozīmē vieglu nepiekrišanu, kas nav tik spēcīga, lai to vajadzētu izteikt aktīvā pretestībā, kuru apzīmē “pret” balsojums. Tāpat atturēšanās ir iespēja izteikt savu viedokli situācijās, kurās eksistē spēcīgs valdošais viedoklis, pret kuru nostāties būtu politiski neizdevīgi, un atturēšanās ir veids, kā deputātam nebalsot pret savu sirdsapziņu. Šie skaidrojumi var izklausīties pēc tikpat izvairīgiem, cik izvairīga izklausās pati atturēšanās, tomēr politika ir smalkas mijiedarbības pasaule, un vismaz tās iekšējos procesos nianses ir svarīgas.
Pasaulē ir vairākas valstis, kuru parlamentos atturēšanās iespēju nav. Tomēr pat tas nenozīmē, ka balsojumi ir tikai “par” un “pret”. Savdabīga pieredze ir Lielbritānijai, kuras tradīcijām bagātajā parlamentā netiek izmantota elektroniskā balsošana, kā tas ir Latvijā. Tur balsošanas laikā deputāti ieiet attiecīgajos kuluāros – “pret” pa kreisi, “par” pa labi. Taču arī Lielbritānijā ne visi deputāti uzskata, ka šīm būtu jābūt vienīgajām izvēlēm. Ir arī tādi, kuri apzināti ieiet vispirms vienos kuluāros un pēc tam otros. Šis vienlaicīgais “par” un “pret” ir kļuvis par atturēšanās balsojuma alternatīvu.
Ja Saeima tomēr būtu atbalstījusi attiekšanos no “atturos”, vai kaut kas būtisks mainītos turpmākajos balsojumos? Vai tie, kas pašlaik atturas, biežāk balsotu “par”? Es nebūtu tik pārliecināts. Vienmēr jau paliek arī iespēja nebalsot vispār. Arī tur daži Saeimas deputāti ir jau piešāvuši roku – aktīvākie nebalsotāji šādi rīkojušies vairāk nekā 500 un pat 600 reižu.
Komentāri