Pirmā pases iegūšana laukos dzīvojošam jaunietim izmaksā krietni dārgāk par noteikto valsts nodevu – to uzzinu no 15 gadus jauna skolēna, kurš nesen kārtojis personu apliecinošo dokumentu, lai mācību gada izskaņā būtu tiesīgs doties skolas organizētā braucienā uz ārzemēm. Viņa stāsts atklāj, ka cenrādī uzrādītajiem 14,23 eiro nākas pieskaitīt arī divas kavētas skolas dienas un ceļa izdevumus (šajā gadījumā 12 eiro), jo ceļš uz Cēsīm, kur atrodas tuvākā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, mērojams ar sabiedrisko transportu. Tā kā puisis dzīvo novadā, kur sabiedriskais transports kursē vien rītā un vakarā, pilsētā nācies nelietderīgi pavadīt visu dienu. Bet kuram gan tas rūp? Vien vecākiem jāraksta kavējuma attaisnojošas zīmes, bet audzēknim nokavētie pārbaudes darbi jākārto pēc stundām.
Neviens nestrīdas – tik svarīgā procesā kārtībai jābūt. Taču tajā varētu vairāk padomāt arī par pilsoņu ērtībām, gadījumu izvērtējot pēc apstākļiem. Patlaban nekādas atkāpes nav pat tad, ja pasi pusaudzis dodas kārtot reizē ar māti, kā šajā gadījumā. Kad dokumenti abiem bijuši gatavi, māte devusies tiem pakaļ. Līdz ar savu cerējusi dabūt arī nepilngadīgā dēla pasi. Taču viņai tas liegts. Kārtība jāievēro, un katram pašam jāierodas pēc sava personu apliecinošā dokumenta. Kad jaunietis izbrīvējis dienu un tai aizbraucis pakaļ, izrādījies, lai pasi dabūtu, bija vajadzīgs uzgaidīt vien dažas minūtes un par tās saņemšanu uzlikt vienu parakstu.
Situācija raisa pārdomas, vai tiešām šādos gadījumos miesīga māte nevar saņemt dokumentu sava nepilngadīgā dēla vietā? Kas gan slikts būtu noticis, ja parakstījusies būtu māte? Vai tiešām valsts pret saviem pilsoņiem ir tik aizdomīga un, līdzībās runājot, pat māti uzskata par vilku, kuram nevar uzticēt aitu. Protams, ir lietas un procesi, kuros akli jāseko likuma burtam, jo citādi nedrīkst, bet ikdienā gadās situācijas, kad būtu tikai cilvēcīgi, ja ierēdņi būtu tiesīgi pieļaut pretimnākšanu.
Cik nav dzirdēta viena no Konfūcija atziņām, ka dzīve patiesībā ir ļoti vienkārša, taču mēs tiecamies to sarežģīt. Aprakstītais ir viens no piemēriem, kā to darām. Vai viena paraksta uzlikšana tiešām ir svarīgāka par veselu mācību dienu, kas izglīto jauno pilsoni?
Komentāri