1. septembra gaidās “Druva” uzrunāja dažādu paaudžu cilvēkus, jautājot, vai Zinību diena viņiem ir īpaša, ar kādām domām un darbiem tā saistās.
Katram bija, ko sacīt, un teju visi tūlīt par atsaucās, ka augusta pēdējā diena viņiem liek aizdomāties par savu laiku skolā, domāt, kā jaunajai paaudzei veiksies jaunajā mācību gadā.
Ritums Ivanovs, divu dēlu tēvs: “Mani dēli šogad būs 4. un 6. klasē, tāpēc vissvarīgākais pirms katra mācību gada nopirkt dēliem jaunu apģērbu. No iepriekšējā viņi ir izauguši. Par pārējo visu, kas notiks 1. septembrī, padomā skola. 1. septembris ir jauka diena bērniem. Komunikācija ar skolotājiem un citiem skolēniem viņiem ir aktīva. Visi grib sasveicināties, apvaicāties. Pirmā diena bērnos raisa saprašanu, ka tūliņ sāksies, nu būs jādara. Mums, vecākiem, kopā ar bērniem pirmo reizi ejot uz mācību iestādi, bijuši dažādi 1. septembri. Arī ar nezināmiem momentiem, piemēram, kas nu būs 1. klasē. Tagad nezināmā kļuvis mazāk. Puikas ir patstāvīgāki, un pagaidām nezinu, cik ļoti ļausies, lai vecāki seko līdzi skolas dzīvei. Viņi skolā iejutušies, tur jūtas labi, tiek paši galā, bet mums arī gribētos sekot līdzi viņiem. Kā to izdarīt, vēl jāaprunājas.”
Marika Austruma, trīs bērnu mamma: “Šogad manā ģimenē ir lieli svētki, jo mums ir pirmklasnieks un arī devītklasnieks, kurš pats pirmklasnieku vedīs. Ar mazāko skolēnu abi tik ļoti gatavojamies un nevaram vien sagaidīt 1. septembri. Ar pirmklasnieku skaitām dienas un pat stundas līdz tam. Bērnudārza posms manam bērnam ir pagājis, viņš ir kļuvis pieaugušāks, un es jūtu, ka viss rit tā, kā tam jābūt. Tas ir skaisti, tik secīgi! Man skolā iet patika, vienmēr vasarā skolu gaidīju. Pati kļuvu par mūzikas skolotāju, un 1. septembris vienmēr man bijis svētki. Šogad 1. septembrī gan būšu tikai māmiņa, jo trešajam mūsu bērnam tūlīt būs gads.”
Anita Bērziņa, viesnīcas vadītāja: “Šorīt klausījos, kā Valsts prezidents stāsta – viņam 1. septembra satraucošās sajūtas esot pazudušas, atbīdījušās tālākā plānā. Tas ir loģiski, ja neviens bērns ģimenē 1. septembrī vairs neiet uz skolu, bet man vienalga patīk šī diena. Man 1. septembris sagādā prieku, it sevišķi, ja diena ir saulaina, bērni ar ziediem, īpaši garajām gladiolām, rokās iet uz skolu. Nevarētu teikt, ka uz skolu savulaik man būtu liela mīlestība, tāpēc ar savām atmiņām 1. septembri nesaistu, bet man patīk atbildēt uz ārzemju viesu jautājumiem: “Kas Latvijā šodien notiek?” Daudzās valstīs jau nav tādas skaistas tradīcijas kā pie mums. Saposušies bērni ar ziediem rada svētku dienas sajūtu. Mums ir diezgan sēru dienu. 1. septembris ir pretēja – sirsnīga ģimenes svētku diena. Redzu skolēnu ģimenes pastaigā pa parku, ienākam kafejnīcā apēst svētku kūku, mājās droši vien ir īpašas vakariņas. Ģimenēm tas ir vajadzīgs, lai būtu kopības sajūta.”
Lūcija Kārkliņa, studentu vecmamma: “Kā gadi aiziet! Par to man šodien bija jādomā, un es atcerējos tālos laikus, kad veca sieva man sacīja: “Meitiņ, dzīvo un izjūti dzīvi, jo tā aiziet kā viena gara diena.” Tas ienāca prātā, pārdomājot savus skolas laikus, kā mēs, bērni, gājām skolā, kā pēc tam mani bērni, tad mani mazbērni, kuri nu jau augstskolās mācās. Tiešām, cik ātri dzīve aizskrien! Taču jāpriecājas par to, ka uz zemes valda miers un pārējais var notikt dabīgi.
Pagājuši tie laiki, kad skolēni gāja uz skolu un nāca no tās. Vai tas ir pareizi, ka skolu skaitu tagad tā samazina un skolēniem tāls ceļš? Bērns ceļu nemēro, stāv, gaidot autobusu vai mašīnu, kas vedīs. Nez vai tas ir pareizi, ka Latvijas nostūri paliek tukši, cilvēku lāgā nav, nav arī, kas skolās iet. Visiem kopā jāliek galvas un jādomā, lai ģimenes nebrauktu prom no savām mājām. Nevajag saukt atpakaļ tos, kas aizbraukuši, vajag atbalstīt tos, kuri šeit ar ģimeni dzīvo un strādā. Lai nebūtu tā, ka atkal paies gads un tu uzzini, kurš cilvēks, kura ģimene atkal nav izturējusi un aizbraukusi no Latvijas.”
Alvis Jansons, tehnikuma audzēkņa vectēvs: “Vienmēr, kad pienāk 1. septembris, iedomājos par savu klasi, par tiem, kas no mums palikuši un kuru vairs nav šai saulē. Šogad domāju arī par mazdēlu, par to, kā viņš sāks mācīties citā skolā. Kā tehnikumā viņam ies? Man jaunas skolas sākums saistās ar to, ka divas reizes esmu gājis 1. klasē, divas 2. klasē un tikai no 3. klases pa vienam gadam katrā klasē. Pirmos divus gadus vēl dzīvojām Krievijā – tālu Ziemeļos, tur arī sāku iet skolā. Tad ar vecākiem atgriezāmies Latvijā, man jau bija deviņi gadi, bet nekas cits neatlika, kā atkal iet 1. klasē. Latviski neko nesapratu, līdz jaungadam man kā pirmklasniekam latviešu skolā divnieki vien bija. Taču tas mani nešokēja, ar laiku pieradu un valodu apguvu. Nekādi nevarēju pierast pie tā, ka Latvijā nav īstas ziemas, kāda ir Ziemeļos. Sniegs un sals – tad es jutos kā zivs ūdenī.”
Komentāri