Rudens ienācis arī Latvijas kapsētās. Apbrīnojami koptās, cieņpilni iekārtotās. Ik nedēļu daudzās kapsētās ir Svecīšu vakari. Tradīcija, ko visi, kam vien kāds tuvinieks aizsaulē, cenšas ievērot.
Laukos un lielajās pilsētās šī tradīcija atšķiras. Laucinieki vēl pirms tumšā laika starp citiem darbiem steidz arī sakopt tuvinieku kapus. Kad sāksies drēgnais rudens, īsās dienas, slidenie ceļi, laika nebūs. Arī dzirdēts, ka kapsētas ziemā nevajag traucēt. Tad nu Svecīšu vakarā tuvajiem cilvēkiem varam teikt – līdz pavasa-rim -, nogrābt lapas, puķes, nosegt kapu kopiņas ar skujām, lai priecīgāks skats.
Lauciniekiem tas viss pašsaprotami, skaidri. Pilsētās Svecīšu vakaru vietā vismaz līdz ar Atmodu atjaunojušās kristīgās tradīcijas. Evaņģēliski luteriskā baznīca aicina uz Mūžības svētdienu, ko atzīmē baznīcas gada pēdējā svētdienā, kas ir svētdiena pirms pirmās Adventes .To mēdz saukt arī par Svecīšu vakaru. Mirušo piemiņas diena par baznīcas tradīciju kļuva 1832.gadā, un tā tiek aprēķināta pēc Prūsijas parauga – baznīcas kalendāra pēdējā svētdienā. Turpretī katoļu baznīca jau kopš 10.gadsimta ik gadu mirušo piemiņu godina Visu dvēseļu dienā 2.novembrī.
“Sestdien ir Svecīšu vakars Drustu kapsētā, nākamajās citās Dzērbenes, Drustu un Raunas draudzes kapsētās. Svecīšu vakars ir reize, kad atcerēties tuviniekus, domāt par mūžīgo dzīvību, runāt par cilvēka dzīves jēgu, tās nozīmi,” pārdomās dalās Raunas, Drustu un Dzērbenes draudžu mācītājs Edijs Kalniņš.
Svecīšu vakarā tas īpašais, neikdienišķais, brīžam varbūt šķiet pat pārcilvēciskais, ir tumšā kapsētā degošās svecītes. Simtiem svecīšu izgaismo ēnas, radot ko mistisku. Kā pastāstīja vairāki kapsētu pārziņi, pēdējos gados gan Svecīšu vakaros uz dievkalpojumu sapulcējas aizvien mazāk cilvēku. “Katrā kapsētā ir savas, var teikt, tradīcijas. Ir kapi, kuros tuvinieki tieši dievkalpojuma laikā grābj lapas no kapu kopiņām. Ir kapsētas, kurās piederīgie sakopj dzimtas kapus, sadedz svecītes, tad dodas mājās, atgriežas, kad tumsa, lai priecātos par izgaismoto kapsētu,” pārdomās dalās Edijs Kalniņš un uzsver, ka Svecīšu vakars ir brīdis, kad atceras tuvos cilvēkus, kuri jau Mūžībā, tā sajūtot saikni starp paaudzēm.
Rudens vakars, pārdomas, atskats aizgājušajā un reizē cerības rītdienai. Tā bijis arī senlaikos. Latviešu tradīcijās vēls rudens allaž bijis Veļu laiks. Laiks, kad satiekas paaudzes un pasaules. Satiekas, lai godātu cita citu.
Ne reizi vien ārzemnieki brīnījušies par latviešu kapu kultūru, kas tiek uzturēta, kaut laiki mainās. Dzimtu kapi tiek kopti kā daiļdārzi. Un vēl izbrīnī gan Kapu svētki, gan Svecīšu vakari, jo tā ir kolektīva savējo pieminēšana. Aiziet uz kapsētu, nolikt kāda mīļa cilvēka atdusas vietā svecīti, noskaitīt lūgšanu, pastāvēt brīdi, padomāt – tas nav nekas neparasts. Taču satikties kapsētā visam pagastam, braukt noteiktā dienā uz kapiem otrā Latvijas malā, jo tur ir Svecīšu vakars vai Kapu svētki, to var izprast tikai latvietis. Tā ir izjūta – tā vienkārši ir jādara, jo tā darīja mūsu vecāki, vecvecāki un viņu senči. Izjūtu, kas pārtapusi tradīcijā, kura saliedē tautu, nevar izstāstīt svešiniekam, nevar prasīt, lai kāds to saprot.
Uguns cilvēkus piesaista. Naktī, tumsā kapsētā tā kliedē izbailes. Vairs nejūtamies tik vāji, jo ir kāds spēks mūžībā, kas neļauj skatīties uz kurpju purngaliem, bet liek pacelt galvu, ieraudzīt mākoņus.
Svecīšu liesmas cīnās ar vēju, lietu un tumsu… Daudzas neiztur, nodziest, bet vēl vairāk deg līdz rītam.
Komentāri