Nesen atkal varēja lasīt ziņas, ka Lielbritānijā aizturēta grupa cilvēku, kuri izmantojuši tā saukto mūsdienu vergu darbu, un šoreiz “vergturi” bijuši Latvijas valstspiedrīgie.
Atziņa, ka Lielbritānijā modernā verdzība ir izplatītāka, nekā varētu domāt, nav nekas jauns. Un ne jau britu valsts ir vienīgā, kurā policija ik pa laikam to atklāj, arī Latvijai šī mūsdienu verdzība nav gājusi secen. Pirms trīs gadiem starptautisks pētījums liecināja, ka Latvijā šādos apstākļos ierauto iedzīvotāju skaits sasniedz 2300 cilvēku. Tiesību aizstāvju organizācija “Walk Free Foundation” (WFF) bija pētījusi situāciju 167 valstīs, un Latvija šajā sarakstā atradās 140. vietā. Pēc Globālā verdzības indeksa veidotāju aplēsēm visā Latvijā paverdzināto cilvēku skaits ir 0,11% no populācijas, savukārt Lietuvā un Igaunijā – 0,36% no iedzīvotāju skaita. Organizācija indeksu veidojusi, atsaucoties uz mūsdienu verdzības definīciju, kas ietver pašu verdzību, verdzībai līdzīgu praksi, piemēram, parādu jūgu, piespiedu laulības un bērnu izmantošanu un pārdošanu, kā arī cilvēku kontrabandu un piespiedu darbu.
Protams, situācija Latvijā nekādi nav salīdzināma ar Indiju un Āfrikas valstīm, ar Uzbekistānu, kurā ar valdības rīkojumu kokvilnas novākšanā tiek iesaistīti bērni. Pie mums vairāk runā par “aplokšņu algām”, un neviens ar varu šīm aploksnēm nav pieķēdēts. Tiesa gan, jo nabadzīgāka valsts, jo plašāk modernā verdzība ir izplatīta, un arī “aplokšņu algas” lielā mērā ir saistītas ar iedzīvotājiem, kuru rocība nav liela. Tomēr, manuprāt, “aplokšņu algas” ir tāds kā rietumnieciskāks mūsdienu verdzības paveids, un iemesli ir vairāki.
Nodokļus var vainot visai pamatoti, jo mazam uzņēmējam apgrozījums ir mazāks; tie paši procenti, ko maksā lielais uzņēmējs, mazajam viņa budžetā rada nopietnāku robu.
Sava loma ir arī alkatībai un nekaunībai, jo, nodokļus nemaksājot, kabatā paliek vairāk gan darba devējam, gan darba ņēmējam. To, ka sociālais nodrošinājums, pensijas ieskaitot, darba ņēmējam sarūk, pirmos neinteresē, otrie ir spiesti piekāpties, jo jādzīvo ir arī šodien un rīt, nevis vien kaut kad nākotnē. Tādēļ nabadzība vai dzīve uz tās robežas cilvēkus bieži piespiež rīkoties pretēji savām ilglaicīgajām vajadzībām. Turklāt ārpus lielajām pilsētām darbu atrast nav tik vienkārši, uzņēmējs var lepni sacīt, ka aiz viņa vārtiem stāv rinda, un pieņemt citu darbinieku, kas būs priecīgs par to, ka viņam vispār kaut ko maksā.
Manuprāt, nozīme ir arī tam, ka savulaik, krīzes gados, tika samazināts arī Valsts ieņēmumu dienesta darbinieku skaits un pārbaudīt visas tautsaimniecības nozares iestādei gluži vienkārši nav pa spēkam.
Tomēr visā šajā “aplokšņu stāstā” ir vēl kāda būtiska lieta – pašu “aplokšņu algu” saņēmēju attieksme. Pirms pašvaldību vēlēšanām rakstīju par kādu uzņēmēju, kuram Vidzemē pieder kokzāģētava, darbiniekiem tiek maksāts, kā vadībai ienāk prātā, cilvēkiem jāstrādā garas stundas bez brīvdienām, gan neminot uzņēmēja uzvārdu, jo cilvēkiem bija bail, ka zaudēs darbu. Izrādās, tā notiek vairākās zāģētavās, jo no dažādām pusēm nācās dzirdēt: “Redz, tā notiek ne tikai pie mums!” Ar vārdu sakot, vairākos pagastos, kur darbojas zāģētavas, iedzīvotāji bija pārliecināti, ka tas, kas notiek pie viņiem, tātad notiek arī citur un citādi vispār nemēdz būt. Protams, komentāra “varonis” acīmredzot sevi bija pazinis, bija nikns un sākumā solījis visus atlaist. Vēlāk gan bijušais pašvaldības deputāta kandidāts pierima, un tagad strādniekiem vismaz ir brīvdienas. Tomēr skaudrākais visā šajā stāstā ir tas, ka dažs labs strādājošais notikušo vērtē šādi: “Mūsu priekšnieks ir tik labs cilvēks, tagad mums ir brīvdienas!” Uz jautājumu, vai pēkšņo cilvēkmīlestību nav ietekmējis komentārā rakstītais, atbilde bija īsa un skaidra: “Nē, viņš taču ir labs cilvēks, viņš domā par mums!”
Lai piedod man šie un daudzi citi darba ņēmēji, jo saprotu, ka laukos daudzviet nekādas darbavietu izvēles nav, bet šī attieksme liecina par verga dvēselēm. Jā, bez valsts palīdzības ar modernajiem vergturiem galā netikt, bet, kamēr cilvēki uzskatīs, ka jābūt no sirds pateicīgiem par to, ka viņiem ļauj strādāt un par padarīto kaut ko arī samaksā, no “aplokšņu algām” un modernās verdzības mums ārā netikt.
Komentāri