Valsts pašlaik nepamatoti ierobežo privāto uzņēmēju iespēju iesaistīties automašīnu tehniskās apskates jomā – tā paziņojusi Konkurences padome (KP). Institūcija uzskata, ka arī privātiem autoservisiem būtu jāpiešķir iespējas pārbaudīt, vai transporta līdzeklis ir drošs un drīkst piedalīties ceļu satiksmē. Tomēr pašlaik nav pārliecinošu priekšlikumu par to, kā novērst interešu konfliktu, proti, ka servisi paši mašīnas labotu un paši savu darbu pārbaudītu.
Latvijā automašīnu un citu ceļu satiksmē iesaistīto transportlīdzekļu stāvokli uzrauga Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD). Raugoties uz esošo kārtību, KP uzdod jautājumu – kāpēc tehnisko apskati var sniegt tieši CSDD kopā ar četriem citiem uzņēmumiem, kurās CSDD ir arī kapitāldaļu turētāja, bet neviens cits? KP izplatītajā skaidrojumā lasāma arī atbilde: tāpēc, ka CSDD ir izdevīgi kontrolēt tirgu. Ierobežojot konkurenci, iestāde nodrošina sev biznesu un tai nav jāuztraucas, vai kāds cits šo pakalpojumu nevarētu sniegt lētāk un labāk.
Konkurence parasti ir laba. Tirgus dalībnieku nepieciešamība sacensties par klientu makiem nereti noved pie zemākām cenām, labākiem pakalpojumiem, dažnedažādiem jaunievedumiem un citiem labumiem. No šāda aspekta raugoties, ir pamats atkal un atkal pārskatīt tās jomas, kurās būtu iespējama lielāka konkurence.
Ir gan piemēri, ka brīvais tirgus cenas var arī nepazemināt. Piemēram, elektrības tirgus liberalizācija (klientiem ir izvēle, no kura piegādātāja pirkt elektrību) daudziem nenesa mazākus rēķinus par elektroenerģiju. Šādos gadījumos tam gan mēdz būt pavisam konkrēti iemesli – piemēram, tādi, ka konkrētā pakalpojuma tirgus vērtība ir augstāka nekā tā, ko līdz tam iekasējis valsts monopolists, kurš tādējādi ir subsidējis klientus. Te, protams, var diskutēt, ko īsti nozīmē subsidēšana gadījumā, ja runa ir par valsts īpašumā esošu uzņēmumu, kas turklāt strādā ar peļņu. Taču šoreiz šis ir vien piemērs tam, ka monopols ne vienmēr nozīmē augstāku cenu nekā konkurence. Un ne jau vienīgais.
Ir arī gadījumi, kad konkurence nevis palielina, bet gan samazina kvalitāti un nemudina attīstīties. Tā notiek, piemēram, ja konkurence ir sīva un cenas tirgū ir tik zemas, ka pašiem tirgus dalībniekiem tik tikko nodrošina izdzīvošanu, taču jaunu tehnoloģiju un citu jauninājumu ieviešanai līdzekļu nepietiek. Inovācijas ir saistītas ar risku, un uzņēmumu veiktie ieguldījumi ne vienmēr atmaksājas. Ja tirgus dalībnieki ilgstoši atrodas situācijā, kurā jācīnās par katru centu, viņi riskēt negribēs. Neveiksme šādos apstākļos var nozīmēt bankrotu.
Šādi apraksti par gadījumiem, kuros brīvais tirgus tomēr visu perfekti nenoregulē, gan maz ko pastāsta par KP konkrēto priekšlikumu. Ja var ticēt pašas iestādes aprēķiniem, tad jau pašlaik Latvijā ir viens no Eiropā augstākajiem izmaksu līmeņiem par transportlīdzekļu kontroli (ja rēķina pēc pirktspējas paritātes). Tas liek domāt, ka gluži efektīva esošā kārtība nav vis. Jāmeklē risinājumi. Variantu noteikti ir vairāk nekā viens.
Pat ja apskatām konkurences veicināšanu kā risinājumu, līdz galam neatbildēts ir jautājums ir par to, kāpēc tieši autoservisus KP redz kā potenciālos transportlīdzekļu tehniskās apskates veicējus. Tas ir interešu konflikts – autoservisi paši mašīnas labotu un paši kontrolētu, cik droši ir salabots. Tas ir vēl viens aspekts, kurā noteiktos apstākļos konkurence var radīt nevēlamus blakusefektus. Proti, pakalpojuma sniedzēji jau sacenšas ne tikai par to, kam zemāka cena. Viņu klienti interesēsies arī, kurā kantorī ir, piemēram, īsākas rindas un arī – kur pielaidīgāki, mazāk piekasīgi pārbaudītāji. Beigu galā ir redzams – ja kaut kas ir labs noteiktas nozares uzņēmējiem, tas automātiski nenozīmē lielāku labumu arī pārējai sabiedrībai (šajā gadījumā – drošākus automobiļus uz ceļiem).
Var un vajag izstrādāt papildu regulējumu, kas sagaidāmos negatīvos tirgus attiecību efektus novērš vai vismaz mazina. Šajā gadījumā tas ietvertu, piemēram, tāda līmeņa akreditācijas un pārraudzības procesu, kas spētu operatīvi atklāt tehniskās apskates vērtējumu atšķirības, kā arī paredzētu lielus sodus par pārkāpumiem. Tomēr nāk prātā, kā pirms dažiem gadiem Valsts ieņēmumu dienests tieši automašīnu apkopes un remonta nozari izcēla kā vienu no tām, kurās daudzi nemaksā nodokļus. Faktiski – ir problēma ar caurskatāmību un godīgumu. Tas kaut kā nerada sajūtu, ka tieši šai nozarei būtu jāuztic papildu funkcijas, kas prasa augstāku uzticēšanās līmeni. Skaidrs, ka ir servisi dažādi. Tie, kas gribētu sniegt automašīnu pārbaudes pakalpojumu, licences saņemšanai pieteiktos individuāli un individuāli tiktu akreditēti. Un tomēr – jautājums ir pietiekami nopietns, lai būtu nepieciešams pārliecinošs pamatojums, ka iespējamos negatīvos efektus pašreizējos apstākļos valsts institūcijas nudien spēj novērst.
KP interešu konflikta riskus piedāvā mazināt, ierobežojot servisa iespēju remontēt un pārbaudīt vienu un to pašu automobili, kā arī nodrošinot klientu iespējas piekļūt informācijai par sniegtajiem pakalpojumiem, tai skaitā cenu un kvalitāti. Taču te būtu nepieciešams pakāpties soli atpakaļ un paskatīties plašāk. Ja mērķis ir vairot konkurenci un radīt tehniskās apskates tirgu privātajā sektorā, uz pārbaudītāja sertifikātu ir jābūt iespējai pretendēt ikvienam uzņēmumam, kura rīcībā ir atbilstošas iekārtas un zināšanas par to lietošanu.
Nav pamata kā izredzētos izvirzīt tieši un tikai tās firmas, kurām jau pašreizējais pamata darbs ir mašīnu labošana. Servisiem, kas sniegtu tehniskās apskates pakalpojumu, tāpat vismaz daļa stendu un citu iekārtu būs jāpērk papildus – tāpat kā citiem interesentiem, ja tādi būtu. Protams, ir liela iespēja, ka tieši servisi, nevis cita profila firmas būtu ieinteresētākie pretendēt uz tiesībām veikt apskati. Tomēr varētu veidoties jauni uzņēmumi, kas darbojas tieši automašīnu apskates nozarē.
KP, ja vēlas veicināt konkurenci, vairāk vajadzētu domāt par to, kā neradīt interešu konfliktus un citas papildu problēmas un kā izvairīties no vienas nozares ekonomisko interešu lobēšanas.
Komentāri