Par to, kas mēs esam, un par ienaidniekiem domāt rosināja nupat aizvadītais 25. marts un gaidāmais 9. maijs, diskusijas, ko īsti darīt vai nedarīt ar tā dēvēto Uzvaras pieminekli Rīgā, un nesenā saruna ar Satversmes tiesas priekšsēdētāju Inetu Ziemeli.
Strīds, vai uz tā saucamo Uzvaras pieminekli attiecas savulaik starp Latviju un Krieviju noslēgtais līgums par karavīru kapa vietu un ar tām saistīto memoriālu saglabāšanu un apkopšanu abās valstīs, lai paliek juristu ziņā. Piemineklis Rīgā nav saistīts ar apbedījumiem un nav arī veltīts Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņai, ko Eiropā atzīmē 8. maijā. 9. maijs ir Eiropas diena. Piemineklis ir veltīts padomju armijai un uzvarai Lielajā Tēvijas karā, ko svin Krievijā. Baltijas valstīs, arī Latvijā, padomju armija saistās ar okupāciju. Jā, ne jau karavīri vienā vai otrā frontes pusē sāka karu, PSRS pusē karojošie lielākoties tiešām aizstāvēja savu valsti. Traģēdija ir tā, ka gan Vācija, gan Padomju Savienība armijas rindās iesauca arī okupētās Latvijas iedzīvotājus. Pavisam vienkārši skaidrojot: 9. maijā pie pieminekļa tiek svinēta ne jau sabiedroto spēku uzvara pār nacistisko Vāciju, bet citas valsts, kura bija okupējusi Latviju, uzvara. Un šī uzvara mums atnesa 50 okupācijas gadus.
Lai kādi arī būtu ekspertu atzinumi par minēto līgumu, manuprāt, saprātīgi būtu sakopt gan pieminekli, gan tā apkārtni un izveidot tam pieskaņotu piemiņas vietu citu valstu karavīriem, kuri cīnījās pret nacistisko Vāciju un ar kuru palīdzību nacisms tika uzvarēts. Aizvākt to prom vai nojaukt radītu pārāk krasu Krievijas reakciju, tāpat jau Putina propagandas Latvijā netrūkst.
Tomēr diskusijas par pieminekli parādīja vēl kādu šīs problēmas aspektu: ļoti daudzi Latvijā dzīvojošie krievvalodīgie un arī Krievijas pilsoņi savu identitāti saista tieši ar uzvaru Lielajā Tēvijas karā, kuru nav iespējams mainīt. Var teikt, ka identitāte pirmām kārtām saistās ar valodu un kultūru, bet neapšaubāmi daudziem tieši Lielais Tēvijas karš ir daļa no viņu identitātes, daļa no esamības un viņu vērtības apliecinājums. Sabiedroto ieguldījumam un Latvijas okupācijai šīs identitātes apziņā vietas nav. Starp citu, līdzīgi ir arī Krievijā, kur šī īpašā izredzētība saistībā ar Lielo Tēvijas karu tiek audzēta un uzkurināta.
Jāpiekrīt Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles sacītajam, ka latviešiem savukārt identitātes daļa ir ne tikai valoda un kultūra, bet arī okupācija. Un runa nav par vēstures aizmiršanu, bet par to, ka daudzos jautājumos mēs vēl šodien netiekam ārā no vēlmes visu skatīt tikai saistībā ar to, bet tas brīžiem traucē iet uz priekšu, būvēt eiropeisku un demokrātiski nākotni. Galu galā latviešu identitāte ir eiropeiska, mēs esam Eiropas daļa un robeža lēmumiem un rīcībai ir šīs mūsu identitātes daļas apdraudējums. Ja vieniem identitāte saistās tikai ar karu, tad mums bieži vien tās ir bailes, kas mūs savažo.
Domāju, bailes automātiski piešķirt pilsonību Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem ir spilgts apliecinājums pašapziņas trūkumam un mūžīgā ienaidnieka meklējumiem. Acīmredzot daudzi domā, ka šie bērni jau piedzimstot ir mūsu ienaidnieki. Ar ko šie uzskati atšķiras no hitleriskās Vācijas vai staļiniskās Krievijas uzskatiem par ienaidniekiem un viņu bērniem? Turklāt par naidu un neuzticību pretī var saņemt tieši tādu pašu attieksmi. Naids nerada mīlestību.
Par spēju atšķirt ienaidniekus, savējos un, piemēram, likuma pārkāpējus un arī to, cik bieži ļaujam vaļu emocijām, sakot „patīk” vai „nepatīk”, pirms dažām dienām pārliecinājos tepat, Cēsīs. Kādā kafejnīcā apsēdos pie blakus galdiņa četrām latviešu kundzēm cienījamos gados, kuras tobrīd runāja par Eiroparlamenta vēlēšanām. Gribot negribot daļu sarunas nācās dzirdēt bez īpašas klausīšanās. Divas kundzes bija sajūsmā par Nilu Ušakovu: „Viņš man tā patīk! Viņš ir tik labs! Es tikai par viņu!” Neviļus atcerējos kādu citu sarunu pirms četriem gadiem pilsētas autobusu pieturā, kad tika apspriesti Valsts prezidenta amata kandidāti. „Mēs jau gan nevaram vēlēt, bet kā es viņu gribētu, viņš ir tik smuks un viņam ir tik glīts uzvalks!” sacīja kāda no spriedēju pulciņa par vienu no amata kandidātiem. Pārējās sarunas biedrenes piekrita. Jau gribēju sacīt, ka runa nav par skaistuma konkursu, bet par Valsts prezidentu, bet nodomāju, ka nebūs pieklājīgi iejaukties svešu cilvēku sarunā. Līdzīgi bija nupat kafejnīcā. Nepajautāju, vai visi likumu pārkāpumi un izšķērdētie nodokļu naudas miljoni „Rīgas satiksmē”, kas kļuvuši zināmi un par kuriem kā kapitāldaļu turētājs neapšaubāmi ir atbildīgs Rīgas mērs, tādas muļķības vien ir, bet klusēju tā paša iemesla dēļ. Protams, brīvā valstī brīvam cilvēkam ir tiesības izvēlēties pēc principa „Man patīk!”. Tikai tad būtu jābūt gatavam pēc tam pieņemt arī lēmuma sekas un nemeklēt mistiskus ienaidniekus, kuri dara sliktu valstij un cilvēkiem. Izskatās, ka mēs bieži vien esam ienaidnieki paši sev.
Komentāri