Nesen “Druvā” bija rakstiņš par burvīgiem jauniešiem, kuri pilsētas dzīvi iemainīja pret laukiem un izveidoja tiešsaistes domu grupu “Jaunieši laukos”.
Esmu pasekojusi, ar kādu informāciju tur jaunieši dalās, un mani priecē, ka, par spīti viedoklim, ka jaunie jau uz laukiem neies, daudziem jo daudziem ir milzīga interese par dzīvi ārpus lielpilsētas smoga. Un kas tik tajā grupiņā nenotiek – cilvēki apmainās viedokļiem, pieredzē gan par hipotekārajiem kredītiem, gan par klasiskākajiem lauku darbiem. Viens ir skaidrs – uzņēmīgo netrūkst, un tas iedvesmo. Arī paši domu grupas veidotāji raksta, ka vēlas parādīt un iedvesmot, sasmīdināt un aizraut — pierādīt, ka lauki ir super vieta, kur dzīvot!
Sarunā ar vienu no “Jaunieši laukos” veidotājiem Kristu Šeļegovsku interesējos, kā ar tiem cilvēkiem, kam viss ir slikti, vai viņi nenomāc radošumu un uzņēmību. Ja tādi arī pārskrien ceļu, vai tas nesavelk drūmus mākoņus? Krista bilda, ka vienmēr atradīsies kāds, kuram jāizsaka savs negatīvais viedoklis, taču tas nedrīkst laupīt prieku un tam nav jāpievērš uzmanība. Jau pirmajās dienās kāda dāma un pavecāks kungs rakstījuši vīpsnājošus komentārus – ko tad tādi zaļknābji iedomājas, dzīvo laukos ar diviem maziem sunīšiem, bauda lauku idilli un domā, ka viss pats no gaisa nokritīs? Agrāk vai vēlāk jaunajiem tā govs būs jātur, vistas jābaro un dārzs jāravē.
Īstenībā – nebūt nē. Esmu pamanījusi, ka tie, kuri meklē vietiņu ārpus Rīgas, nereti strādā attālināti. Viņi atraduši veidu, kā būt līdzsvarā ar dabu, sapratuši, kā iemantot mieru, vienlaikus strādājot un pelnot iztiku, izmantojot alternatīvas iespējas. Daži no viņiem savus bērnus skolo ar tālmācības metodēm – bērni kā bērni, ne viņiem kas laupīts, ne tamdēļ viņi zinībās atpalikuši.
Grozies kā gribi, šie drosminieki olas, burkānus un pienu nopirks veikalā, bet, ja kaut ko audzēs, tad tikai tāpēc, ka pašiem tā labpatīk. Šī tendence sāk iezīmēties spilgtāk. Tātad ir cerība, ka lauki neizmirs, taču tie vairs nebūs tādi, kādus esam pieraduši iedomāties. Laukos būs ģimenes, koptas viensētas, bet aramzemi apstrādās lielsaimnieks. Neticu, ka atgriezīsimies kolhoza laikos, tā doma jau izdomāta, tur vairs nav, ko kavēties, jāskatās nākotnē. Bet ir pagalam skumji, ja, no vienas puses, vecākā paaudze sēž virtuvē pie tamborētiem aizkariem, raugās caur izstīdzējušām ģerānijām un purpina, ka cilvēki brauc prom, ka lauki pārvēršas vientuļās salās, bet, tiklīdz kāds kaut ko grib darīt, tā ir pirmie, kas klaigā, ka jaunajiem nekas nesanāks.
Sanāks! Kāpēc lai nesanāktu? Vajag tikai atbalstu, vajag pieslēgties arī vidējai un vecākajai paaudzei. Skatīties, kas tad ir tie jautājumi, kas jaunos nodarbina. Ja tas ir praktiskas dabas jautājums, kur, kad vai kā kaut ko sēt, neturam sveci zem pūra, piepūšam vaigus un cenšamies jaunajiem palīdzēt. Šādi domājot, mēs palīdzam arī sev, jo varbūt jau nākamajā vasarā pamestajā lauku mājā ievāksies kāda ģimenīte. Tā soli pa solītim, un lauki atlabs. Turklāt notiks kas pavisam neredzams, bet ļoti svarīgs – zināšanas, kuras ir tieši vecākajiem ļaudīm, kas lauku darbu zina kā savus piecus pirkstus, tiks nodotas nākamajām paaudzēm.
Puni, zilumi, brūces un asaras, protams, būs, bet tas ir ceļš, ko ejam, un katrs šāds brīdis kaut ko māca. Piekrītu Kristai, ka kļūdīties darot, turklāt savā saimniecībā, tā nav nekāda mirstamā kaite.
Komentāri