Otrdien, 22.oktobrī, pēc sēdes Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš pauda, ka sabiedrisko mediju iziešanai no reklāmas tirgus 2020.gadā plānots piešķirt 5,5 miljonus eiro.
Tas gan nenozīmē, ka jau no nākamā gada sabiedriskajos medijos reklāmu vairs nebūs nemaz, jo reklāmas tirgus pamešana maksā dārgi, tādēļ tas nav iespējams uzreiz, vienā rāvienā.
Vai jautājums par sabiedrisko mediju finansēšanu beidzot ir atrisināts? Tomēr viss nav tik vienkārši, kā varētu likties, izlasot šādu ziņu.
Pirmkārt, par to vēl būs jābalso Saeimai. Varētu teikt, ka tas ir ideoloģijas izpratnes jautājums. No politikas un politiķiem neatkarīgi sabiedriskie mediji daudzus deputātus īpaši neiepriecē, turklāt izpratne par to, ko īsti nozīmē sabiedriskie mediji, daļai deputātu ir kā ķīniešu ābece. Kā sociālajos tīklos vēsta Latvijas radio žurnālists Edgars Kupčs, piemēram, Lindas Liepiņas, bijušās KPV LV, bet tagad neatkarīgās deputātes, sēdes laikā izskanējušās atziņas liecina par to, ka “valsts” un “sabiedriskais” medijs, viņasprāt, ir viens un tas pats. Turklāt Liepiņas kundze apgalvojusi, ka viņai ir 20 gadu pieredze medijos, jo ir bijusi Baltijas Mediju Nama direktore. Apgalvojums ir interesants, jo šī sabiedrība ir likvidēta jau pirms desmit gadiem un darbojās vien kopš 2005. gada, turklāt tās uzdevums bija dažādi informatīvie pakalpojumi, ar žurnālistiku tai nebija tiešas saistības. Lai kā tas arī būtu, kamēr Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) valdes locekļa Ivara Āboliņa sapnis veidot Latvijā valsts ziņu aģentūru ar ekskluzīvām tiesībām, kas nosaka to, ko mediji publicē vai nepublicē, ir tikai ieceres līmenī, Latvijā ir sabiedriskie un komercmediji. Valsts mediju un informācijas cenzūras vēl nav un, cerams, nekad arī nebūs.
Otrkārt, izpratne par elektronisko mediju tehniskajiem jautājumiem ir vispārējā pamatskolas līmenī. Piemēram, deputāte Dagmāra Beitnere-LeGalla nesaprot, kāpēc privātie radio jaunas pultis nopērk četras reizes lētāk nekā sabiedriskais medijs. Vai deputāte kādreiz sapratīs, ka sabiedriskajam radio ir vajadzīga multimediju studijas pults, lai var būt pieci runātāji studijā, divas telefonsarunas un vēl skaipa saruna ēterā, grūti pateikt. Toties pārmetumi, ka sabiedriskajos medijos esot “naftalīns” no mediju “speciālistes” Lindas Liepiņas gan sēdē izskanēja. Tā teikt, vajag modernus un mūsdienīgus sabiedriskos medijus, bet aparatūrai gan jābūt lētai un ļoti vienkāršai.
Treškārt, sabiedriskajos medijos strādājot pārāk daudz cilvēku un viņiem esot pārāk daudz sociālo garantiju. Izdarīt neko nevarot, jo, lūk, arodbiedrība sargājot viņu tiesības – tā domā NEPLP pārstāvis Āboliņš. Tas, ka valsts finansētajās iestādēs un arī ļoti daudzos privātajos uzņēmumos darbiniekiem ir sociālās garantijas, piemēram, veselības apdrošināšana, atvaļinājumi un citas, no kurām vismaz daļu nosaka likumi, acīmredzot NEPLP un vēl dažu labu neinteresē. Tā teikt, sakiet paldies, ka jums ļauj strādāt un pat algu maksā, kāpēc vēl kaut kādas sociālās garantijas!
Ar vārdu sakot, vismaz teorētiski iecerētais finansējums ir laba lieta, bet, ko no tā pieņems un ko mēģinās “uzlabot” pēc sava prāta un saprašanas, šobrīd grūti paredzēt. Kā vienmēr atliek cerēt uz godaprātu.
Komentāri