Par sabiedriskajiem medijiem rakstīts ne reizi vien – par nepietiekamo finansējumu, kas ir atkarīgs no politiķu labvēlības, par Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP) un par tās lomu politiķu centienos panākt sev tīkamu saturu.
Jau drīzumā Saeimā varētu balsot par sabiedrisko mediju un to pārvaldības likumprojektu otrajā lasījumā. Galvenie jautājumi ir par sabiedrisko mediju – Latvijas Televīzijas (LTV) un Latvijas Radio (LR) – pārvaldību un finansējumu. Apsveicami, ka paredzēts veidot Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (SEPLP), kas būs atbildīga tikai par sabiedriskajiem medijiem un nevis par visiem elektroniskajiem plašsaziņas medijiem. Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) darbā līdz šim patiesībā bija vērojams interešu konflikts, jo tās atbildības lauciņā bija arī komercmediji. Jaunās padomes sastāvā paredzēti trīs cilvēki: vienu izvirzīs Saeima, otru – Valsts prezidents, bet trešo Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padome. Tiesa gan, daži priekšlikumi raisījuši diskusijas un vieš bažas. Proti, tie ir jautājumi par leģitīmu ietekmi uz sabiedriskajiem medijiem un to, kas ieceļ sabiedriskā medija galveno redaktoru.
Likumprojekts paredz, ka sabiedriskā medija galveno redaktoru ieceļ tā valde, bet apstiprina sabiedrisko mediju padome. Valsts prezidenta padomniece kultūrpolitikas jautājumos Sarmīte Ēlerte uzskata, ka leģitīma ietekme nozīmē kritiku, bet tas, ka galveno redaktoru apstiprinātu valde, nozīmētu to, ka redaktors ir neatkarīgs no medija valdes. Savukārt sabiedrisko mediju pārstāvji saka, ka tāda kārtība varētu radīt neuzticību galvenajam redaktoram, jo viņu varētu uzskatīt par padomes “ielikteni”. Arī jēdziena “leģitīma ietekme”, nevis “kritika” lietošana nākotnē var dot iespēju dažādām interpretācijām un manipulēšanai ar sabiedrisko mediju saturu. Kā zināms, Sarmīte Ēlerte ilgus gadus bija laikraksta “Diena”, kas bija (un joprojām ir) komercmedijs, galvenā redaktore, un viņas nostāju šajos jautājumos acīmredzot nosaka viņas pieredze – komercmedijā visu var noteikt īpašnieks un caur viņu arī galvenais redaktors – bez diskusijām un iebildēm. Gan jāpiebilst, ka komercmediji un sabiedriskie mediji ir divas atšķirīgas pasaules ar atšķirīgiem mērķiem. Protams, arī komercmedijs var sev izvirzīt mērķus, kas kalpo ne tikai peļņai, bet valstij un sabiedrībai, tomēr šos divus medijus un to pārvaldību nevajadzētu jaukt kopā.
Atbildot uz jautājumu, vai kritika ir tas pats, kas leģitīma ietekme, intervijā Sarmīte Ēlerte saka: “Jā, tāpēc ka, ja es jūs par kaut ko gribu pārliecināt, tad es mēģinu jūs ietekmēt. Es gribu, lai jūs maināt savu viedokli. Ja es kā pilsonis uzskatu, ka kāds no sabiedriskās televīzijas vai radio raidījumiem ir nekvalitatīvs vai slikts, vai nepareizs, es izsaku šo viedokli, medija neatkarība ir garantēta un medijs klausās. Ja mana kritika ir jēdzīga, viņi varbūt to ņem vērā, ja viņi to uzskata par nejēdzīgu, viņi to neņem vērā. Tā tālāk ir medija paša izvēle.”
Manuprāt, šāds formulējums der nobriedušai un stabilai pilsoniskajai sabiedrībai, bet Latvijā, kuras sabiedrība ir sašķelta un pretrunīga, tas var radīt tikai visdažādākos mēģinājumus ietekmēt sabiedrisko mediju saturu par labu kādam politiski ekonomiskajam grupējumam un radīs tikai konfliktus un domstarpības. Jebkurā gadījumā Saeima būs tā, kas lems, kādu formulējumu atstāt likumā. Un tāpat acīmredzot ir skaidrs, ka
Ēlertes kundze turpmāk būs tā, kura dos padomus un centīsies noteikt, kas notiek ar medijiem Latvijā.
Neatrisināts ir palicis sabiedrisko mediju finansējuma jautājums, jo politiķi nevēlas likumā ierakstīt noteiktus skaitļus vai procentus no iekšzemes kopprodukta – pieredze ar mediķu algām ir radījusi piesardzību. Tas nozīmē, ka arī turpmāk katru gadu, veidojot budžetu, nāksies ar zobiem un nagiem cīnīties par finansējumu sabiedriskajiem medijiem.
Komentāri