Vīnes Apbedīšanas muzejs radījis jocīgu rotaļlietu kolekciju, tajā redzami vairāki simti bēru priekšmetu, piemēram, pēcnāves maskas, zārki un katafalki. Vienā komplektā ietilpst krematorijas krāsns un LEGO cilvēciņa figūra, kas tur urnu, bet citā kapakmens un kapracis. Vēl ir sērojošās ģimenītes figūriņas, pats nelaiķis un skelets. Muzeja pārstāvis paudis, ka turpmāk Apbedīšanas muzejā Vīnes Centrālajā kapsētā piedāvās šos LEGO klucīšus, lai nāves tēmu padarītu pieejamāku bērniem.
Ļoti skaidri atceros to dienu, kad vasarā, dzīvojoties laukos pie vecmāmiņas, kaimiņu bērnus iepazīstināju ar, pēc manas saprašanas, pieklājīgiem atvadu rituāliem. Lieta bija nopietna, jo svīre neaprēķināja trajektoriju, ietriecās logā un nobeidzās. Atvadoties no aizgājējas, visam bija jābūt, kā pienākas, tā teikt, ar sirdi, dvēseli un pareizo attieksmi. Katrs tika aizsūtīts uz māju pēc iespējas atbilstoši apģērbties sērām. Ar beigto svīri rokās apstaigājām ik pagalma paksi, lai aizgājēja vēl pēdējo reizi “palūkotos” uz vietām, kuras nekad vairs neredzēs. Izrakām bedrīti, uztaisījām kapu kopiņu, no zariņiem un dzijas izveidojām krustiņu. Svīre noteikti bija priecīga par tām garajām runām, dziesmām un pļavu ziediem. Protams, tagad es saprotu, ka pārējie pagalma bērni ar nāvi jau sen bija iepazinušies, jo diezgan regulāri ēda cūkgaļu, kas turpat mājās bija skraidījusi kā ruksis, pie kolhoza fermas ik pa brīdim gulēja beigtas govis, arī cāļi ne visi izdzīvoja, taču šādu gara gaismu kā todien, kad es vadīju, iespējams, garāko bēru ceremoniju viņu un savā mūžā, spēļu biedri, iespējams, redzēja pirmo reizi.
Tomēr jāsaka, mēs nerunājām, kā šis lidotājs sapūs, kā sairs tā ķermenītis un kā tajā ieurbsies tārps. Nekas no tā, ko darījām, nebija par fizisko sagrāvi, bet viss par saulaino pēcnāves dzīvi. Bērniem vispār ir interesanti runāt par to, kas ar mums notiek, kad mēs nomirstam: vai mēs nonāksim debesīs, kas ir debesīs un kādus labumus tur varēs iemantot. Manai vecākajai meitai ilgi nebija skaidrības, kāpēc vispār jāmirst. Sevišķi šīs tēmas aktualizējas, kad nomiris kāds tuvinieks. Bet nekādi nespēju iztēloties situāciju, kad, atnākot uz bērnudārzu, kāda meitenīte saka – šonakt nomira mana vecmāmiņa – ,un audzinātāja, lai padarītu nāves tēmu saprotamāku, atver LEGO kasti un piedāvā bērnam parotaļāties ar krematorijām un katafalciņiem.
Uzskatu, ka par nāvi vajag runāt, bet vai tiešām šāda pieeja bērnus tuvinās sapratnei? Nu, var jau būt.
Komentāri