Saeima decembra sākumā pieņēma likumu, ar kuru tiek ieviests jauns mācību priekšmets – valsts aizsardzības mācība. Likums paredz, ka valsts aizsardzības mācības apguve vidējās izglītības programmās būs obligāta.
Jauniešiem, kuri reliģiskās vai filozofiskās pārliecības, vai citu objektīvu apstākļu dēļ nevarēs apgūt kādu valsts aizsardzības mācības priekšmeta satura daļu, jaunsargu instruktors mācību saturu un procesu pielāgos individuāli. Tāpat noteikts, ka skolā apgūtās zināšanas varēs papildināt valsts aizsardzības mācības nometnēs, dalība tajās būs brīvprātīga.
Likums paredz, ka līdz 2024.gada 31.augustam valsts aizsardzības mācība vidējās izglītības pakāpē tiks īstenota kā specializētais kurss veselības, drošības un fiziskās aktivitātes mācību jomā. Savukārt valsts aizsardzības mācības apguve būs obligāta no 2024.gada 1.septembra.
Pēc likuma pieņemšanas partija “Progresīvie” aicināja Valsts prezidentu neizsludināt Saeimā pieņemto likumu, jo uzskata, ka grozījumi novedīs pie “nevēlamas izglītības militarizācijas”. Partija uzskata, ka likumprojekta izstrādes laikā netika ievēroti labas pārvaldības principi un ar jaunievedumu aizsardzības resors “mēģina mākslīgi monopolizēt pilsoniskās apziņas veidošanu un patriotisko audzināšanu izglītības sistēmā”, ko jau tagad veicot jaunatnes nevalstiskās organizācijas.
Te gan varētu atgādināt, ka Saeimā likumu atbalstīja vienbalsīgi, “par” balsoja arī opozīcija.
Reaģējot uz partijas “Progresīvie” aicinājumu, aizsardzības ministrs Artis Pabriks paudis nožēlu, ka šī partija neesot ieklausījusies un sadzirdējusi gadiem ilgušās ekspertu un profesionāļu diskusijas par valsts aizsardzības mācības ieviešanu.
Socioloģiskie pētījumi liecina, ka aptuveni 70 procenti Latvijas iedzīvotāju atbalsta aizsardzības mācību kā obligātu priekšmetu. Pēc A. Pabrika vārdiem, jaunais priekšmets būšot “mācība, kas padziļinās apguvi par pilsoniskām vērtībām, veicinās patriotismu un cita starpā sagatavos jauniešus dažādām civilām un, nedod Dievs, arī militārām krīzēm. Tā būs moderna atbilde mūsdienu pasaules izaicinājumiem un ģeopolitikai”.
Esmu tā paaudze, kam savulaik skolā bija obligātā militārā mācība, kur krievu valodā nācās mācīties par armiju, dienesta pakāpēm, ieroču uzbūvi, bija jākārto ieskaite šaušanā un daudz kas cits. Vai tas vairoja patriotismu un vēlmi dienēt padomju armijā? Kādam varbūt, man pilnīgi noteikti nē. Tāpēc atklāts jautājums, vai obligātas lietas dod vajadzīgo efektu. Ja pārējie mācību priekšmeti ir obligāti, kāpēc tāda nevarētu būt valsts aizsardzības mācība? Iepazīstot programmu, var pārliecināties, ka tajā paredzēta ne tikai militārā joma, bet arī valstiskā audzināšana, patriotiskā audzināšana, valsts vēsture, arī līderība un personības veidošana. Zināma daļa atvēlēta arī fiziskajai sagatavotībai, kurā noteiktas iemaņas, piemēram, orientēšanās apvidū. Ierindas mācība vai lauka kaujas iemaņu apguve notiks, veicot fiziskus vingrinājumus. Un, protams, arī militārā sagatavotība, darbības ar ieročiem, pirmā medicīniskā palīdzība.
Patiesībā tas viss var noderēt dzīvē ikvienam, un, visticamāk, rezultāts būs atkarīgs no instruktora, kurš mācīs šo priekšmetu. Kā spēs aizraut un iedvesmot jauniešus, vai to darīs pārliecības pēc vai tāpēc, ka – kaut kas jau jāstrādā ir.
Kad pērn rakstīju par šo tematu, jaunsargu instruktors Juris Kokins norādīja, ka, viņaprāt, šī mācība tomēr varētu būt izvēles priekšmets: “Skaidrojums pavisam vienkāršs. Instruktoram nebūs prieka strādāt ar jauniešiem, kuriem nekas no tā neinteresē. Var taču būt dažādi iemesli, kāpēc kāds jaunietis to nevēlas apgūt.”
Var pieļaut, ka, paredzot to kā izvēles priekšmetu, daudzi jaunieši nolems sevi neapgrūtināt. Bet ir skaidrs, ka patriotisma izpratne, pamati ir jāaudzina, ar oficiālajiem pasākumiem 4.maijā, 11.un18.novembrī to nepanākt. Turklāt jāatzīst, ka šī joma ilgstoši atstāta novārtā. Vēl būtu svarīgi ņemt vērā Baltijas mediju izcilības centra direktores Guntas Slogas pausto, ka šajā mācībā būtu ļoti svarīgi skolēniem mācīt arī kiberdrošību un informatīvās telpas aizsardzības nepieciešamību, tai skaitā mācīt par dezinformāciju, propagandu un citiem ietekmēšanas rīkiem.
Var tikai piekrist, un šis pandēmijas laiks ar tik apjomīgo dezinformāciju ir uzskatāms piemērs, ka jauniešiem svarīgi mācīt, kā graudus atšķirt no pelavām, jo dezinformācijas mērķis ir vājināt valsts pamatus. Tās valsts, kuru paši esam atjaunojuši un kurā gribam dzīvot.
Komentāri