Gadsimtiem cilvēkiem patikušas pasakas. Tās ar aizrautīgo sižetu un cerību, ka beigas būs laimīgas, spējušas ievilkt notikumos, kuros gribas klausīties, sapņot un šausmināties.
Nekas jau pasaulē nav mainījies. Cilvēki tādi paši, tikai pasakas gan citas. Daudzas kādu brīdi padzīvo ļaužu mutēs, tad aiziet nebūtībā, lai vietā nāktu citas un par vecajām kādreiz varētu vien pasmīnēt vai arī – gluži pretēji – teikt, redz, pasakai bija taisnība.
Cik daudz zinām par to, kas apkārt, to, kas vietā, kur stāvam, noticis pirms gadsimtiem, kaut 50 gadiem. Maz vai neko. Un uzreiz arī jautājums – kāpēc man tas būtu jāzina, ja pasaulē ik sekundi notiek kas interesants. Taču tas, kas reiz bijis, nekur nav pazudis, tikai paslēpies, lai īstajā brīdī par sevi atgādinātu. Un tajā brīdī arī cilvēks saprot, cik maz zina, ka pirms brīža mazvērtīgais izrādās kas ļoti nozīmīgs.
Šo atziņu patiesumu apliecina kārtējoreiz kāds atklājums vēstures izpētē. Valmieras Vecās aptiekas pārbūves laikā, kā teikts izplatītajā informācijā, atklātas līdz šim nezināmas arhitektoniski vēsturiskās liecības ar nozīmīgu vēstures, zinātnes un kultūrvēsturisko vērtību. Veicot dendrohronoloģisko datēšanu, apstiprināts un precizēts, ka Valmieras Vecās aptiekas mājas būvniecība pabeigta 1736. gadā. Līdz ar to apstiprināts, ka Valmieras Vecā aptieka, kas avotos minēta kā vecākā koka ēka Valmierā, ir arī senākā līdz mūsdienām saglabājusies koka ēka Latvijas pilsētās, kas celta arhaiskākajā būvveidā. Valmieras Vecā aptieka ar sekundārām piebūvēm ir ļoti vērtīga baroka laikmeta koka būvmākslas liecība ar tā laika būvamatniecībai raksturīgajiem elementiem. Zināms, ka ēkā no 1756. gada līdz 1965. gadam darbojās aptieka.
Tā, lūk. Tiek pētīts un vētīts, meklētas liecības un likumsakarības, un tad visu zinošais šodienas cilvēks atklāj pašu senāko vēstures grāmatā ierakstīto. Un tā notiek ik gadu. Tad atklāj izzudušus augus, sen neredzētus putnus, nepazīstamas sēnes un vēl daudz ko citu. Tas kārtējo reizi apliecina tikai vienu – cik maz mēs vispār zinām gan par to, kas pasaulē, gan tepat pie kājām vai paši sevi.
Dažādi pētījumi liecina, ka divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju izjūt piederību kādai vietai un ar to lepojas. Valsts prezidenta Egila Levita rosinātais likumprojekts šo piederību vispirms jau kartēs, lai tad saglabātu un attīstītu. Paredzēts, ka Latviešu vēsturisko zemju likums noteiks katra pagasta un pilsētas piederību kādai no piecām vēsturiskajām latviešu zemēm: Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai.
Un tad sākas vēsturnieku, deputātu un dažādu pētnieku strīdi, kas ir vēsturiskās zemes un kāds ir šodienas administratīvais dalījums. Ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs norāda uz Zviedrijas piemēru: tur kultūrvēsturiskais iedalījums tāpat kā Latvijā nostiprinājies 17. gs sākumā un būtiski atšķiras no administratīvā. To lielākoties izmanto kultūras pasākumos un tūrismā.
“Tā ir fakta konstatācija, kāda ir šo vēsturisko zemju robežu situācija, kas veidojusies ne tikai simt vai divsimt, bet lielākajā daļā pat trīssimt un četrsimt gadu gaitā. Savā būtībā nevaram koriģēt šo vēsturi, pagriezt šos trīssimt vai četrsimt gadus atpakaļ,” vēlmi vienādot vēsturisko zemju un administratīvā iedalījuma robežas komentē vēsturnieks, ģeogrāfs un demogrāfs Ilmārs Mežs.
Savukārt Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Guntis Zemītis norāda, ka Latgales un Vidzemes robežas ir diezgan skaidri nodalāmas, tāpat Sēlijas Ziemeļu un dienvidu robežas, nedaudz problemātiskāk noteikt Kurzemes un Zemgales robežu un Zemgales un Sēlijas robežu. “Vēsturi mainīt nevajadzētu, drīzāk mums jāpieskaņojas šim vēsturiskajam dalījumam,” atzīst vēsturnieks.
Vēl viena problēma, lai visu iezīmētu robežās, – kultūrvēsturiskās identitātes nav iespējams ielikt noteiktā plauktā. Ja pagasta viena gala iedzīvotāji jūtas saderīgāki ar kaimiņiem, bet otra gala ar citiem, kur kartē robeža? Un kas ir Rīga?
Vidzemes Augstskolas pētījumā atklājas, ka visbiežāk lokālo piederību kādai vietai izjūt un ar to lepojas gados jaunākie aptaujas dalībnieki (18–24 gadus veci). 44% pilnībā piekrīt tam, ka spēj sevi identificēt ar kādu kultūrvēsturisko novadu, savukārt tikai 7,1% to pilnībā noliedz. Savas vietas, tās nozīmīguma uzsvēršana, izpratnes veidošana jaunajai paaudzei reizē veido nacionālās identitātes izjūtu.
Gandrīz visas pasakas sākas ar – reiz bija. Valmierā, stāvot pie ēkas, ko vecākā paaudze atceras kā aptieku, šis “reiz bija” aizvedīs uz 18.gadsimtu un gan stāstītājā, gan klausītājā raisīs lepnumu. Savukārt tas, ka esmu no Straupes, Zaubes vai Piebalgas, citiem dos ziņu ne tikai par šīm vietām, apkārtni, bet arī mani, manu piederību. Protams, vien tad, ja par vēsturiskajām zemēm, šodienas administratīvajām teritorijām būs skolu mācību grāmatās. Ar to, ka daudz zinu par savu pagastu, novadu, vēl ir par maz, jo Latvijas karte skatāma kopumā. Vienalga – šodienas vai vakardienas.
Komentāri