Trešdiena, 8. maijs
Vārda dienas: Staņislavs, Staņislava, Stefānija

Vai izjūtu un piederību ielikt likumā

Sarmīte Feldmane
14:29
15.03.2021
6

Gadsimtiem cilvēkiem patikušas pasakas. Tās ar aizrautīgo sižetu un cerību, ka beigas būs laimīgas, spējušas ievilkt notikumos, kuros gribas klausīties, sapņot un šausmināties.

Nekas jau pasaulē nav mainījies. Cilvēki tādi paši, tikai pasakas gan citas. Daudzas kādu brīdi padzīvo ļaužu mutēs, tad aiziet nebūtībā, lai vietā nāktu citas un par vecajām kādreiz varētu vien pasmīnēt vai arī – gluži pretēji – teikt, redz, pasakai bija taisnība.

Cik daudz zinām par to, kas apkārt, to, kas vietā, kur stāvam, noticis pirms gadsimtiem, kaut 50 gadiem. Maz vai neko. Un uzreiz arī jautājums – kāpēc man tas būtu jāzina, ja pasaulē ik sekundi notiek kas interesants. Taču tas, kas reiz bijis, nekur nav pazudis, tikai paslēpies, lai īstajā brīdī par sevi atgādinātu. Un tajā brīdī arī cilvēks saprot, cik maz zina, ka pirms brīža mazvērtīgais izrādās kas ļoti nozīmīgs.

Šo atziņu patiesumu apliecina kārtējoreiz kāds atklājums vēstures izpētē. Valmieras Vecās aptiekas pārbūves laikā, kā teikts izplatītajā informācijā, atklātas līdz šim nezināmas arhitektoniski vēsturiskās liecības ar nozīmīgu vēstures, zinātnes un kultūrvēsturisko vērtību. Veicot dendrohronoloģisko datēšanu, apstiprināts un precizēts, ka Valmieras Vecās aptiekas mājas būvniecība pabeigta 1736. gadā. Līdz ar to apstiprināts, ka Valmieras Vecā aptieka, kas avotos minēta kā vecākā koka ēka Valmierā,  ir arī senākā līdz mūsdienām saglabājusies koka ēka Latvijas pilsētās, kas celta arhaiskākajā būvveidā. Valmieras Vecā aptieka ar sekundārām piebūvēm ir ļoti vērtīga baroka laikmeta koka būvmākslas liecība ar tā laika būvamatniecībai raksturīgajiem elementiem. Zināms, ka ēkā no 1756. gada līdz 1965. gadam darbojās aptieka.

Tā, lūk. Tiek pētīts un vētīts, meklētas liecības un likumsakarības, un tad visu zinošais šodienas cilvēks atklāj pašu senāko vēstures grāmatā ierakstīto. Un tā notiek ik gadu. Tad atklāj izzudušus augus, sen neredzētus putnus, nepazīstamas sēnes un vēl daudz ko citu. Tas kārtējo reizi apliecina tikai vienu – cik maz mēs vispār zinām gan par to, kas pasaulē, gan tepat pie kājām vai paši sevi.

Dažādi pētījumi liecina, ka divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju izjūt piederību kādai vietai un ar to lepojas. Valsts prezidenta Egila Levita rosinātais likumprojekts šo piederību vispirms jau kartēs, lai tad saglabātu un attīstītu. Paredzēts, ka Latviešu vēsturisko zemju likums noteiks katra pagasta un pilsētas piederību kādai no piecām vēsturiskajām latviešu zemēm: Vidzemei, Lat­galei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai.

Un tad sākas vēsturnieku, deputātu un dažādu pētnieku strīdi, kas ir vēsturiskās zemes un kāds ir šodienas administratīvais dalījums. Ekonomģeogrāfs Jānis Tur­lajs norāda uz Zviedrijas piemēru: tur kultūrvēsturiskais iedalījums tāpat kā Latvijā nostiprinājies 17. gs sākumā un būtiski atšķiras no administratīvā. To lielākoties izmanto kultūras pasākumos un tūrismā.

“Tā ir fakta konstatācija, kāda ir šo vēsturisko zemju robežu situ­ācija, kas veidojusies ne tikai simt vai divsimt, bet lielākajā daļā pat trīssimt un četrsimt gadu gaitā. Savā būtībā nevaram koriģēt šo vēsturi, pagriezt šos trīssimt vai četrsimt gadus atpakaļ,” vēlmi vienādot vēsturisko zemju un administratīvā iedalījuma robežas komentē vēsturnieks, ģeogrāfs un demogrāfs Ilmārs Mežs.

Savukārt Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Guntis Zemītis norāda, ka Latgales un Vidzemes robežas ir diezgan skaidri nodalāmas, tāpat Sēlijas Ziemeļu un dienvidu robežas, nedaudz problemātiskāk noteikt Kurzemes un Zemgales robežu un Zemgales un Sēlijas robežu. “Vēsturi mainīt nevajadzētu, drīzāk mums jāpieskaņojas šim vēsturiskajam dalījumam,” atzīst vēsturnieks.

Vēl viena problēma, lai visu iezīmētu robežās, – kultūrvēsturiskās identitātes nav iespējams ielikt noteiktā plauktā. Ja pagasta viena gala iedzīvotāji jūtas saderīgāki ar kaimiņiem, bet otra gala ar citiem, kur kartē robeža? Un kas ir Rīga?

Vidzemes Augstskolas pētījumā atklājas, ka visbiežāk lokālo piederību kādai vietai izjūt un ar to lepojas gados jaunākie aptaujas dalībnieki (18–24 gadus veci). 44% pilnībā piekrīt tam, ka spēj sevi identificēt ar kādu kultūrvēsturisko novadu, savukārt tikai 7,1% to pilnībā noliedz. Savas vietas, tās nozīmīguma uzsvēršana, izpratnes veidošana jaunajai paaudzei reizē veido nacionālās identitātes izjūtu.

Gandrīz visas pasakas sākas ar – reiz bija. Valmierā, stāvot pie ēkas, ko vecākā paaudze atceras kā aptieku, šis “reiz bija” aizvedīs uz 18.gadsimtu un gan stāstītājā, gan klausītājā raisīs lepnumu. Savukārt tas, ka esmu no Strau­pes, Zaubes vai Piebalgas, citiem dos ziņu ne tikai par šīm vietām, apkārtni, bet arī mani, manu piederību. Protams, vien tad, ja par vēsturiskajām zemēm, šodienas administratīvajām teritorijām būs skolu mācību grāmatās. Ar to, ka daudz zinu par savu pagastu, novadu, vēl ir par maz, jo Latvijas karte skatāma kopumā. Vienalga – šodienas vai vakardienas.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Apkārtklīstošas pārdomas

12:11
05.05.2024
31

Savulaik populārajā dzies­mā bija vārdi: “Eiropa mūs nesapratīs, Eiropa mūs nepazīs…” Vai 20 gados kas mainījies? Kādam – jā, kādam – nē. Bet Eiropas Savienība ir izdevīga ikvienam – gan tiem, kuri no tās saņem atbalstus un izmanto piedāvātās iespējas, gan tiem, kam negribas pašiem uzņemties atbildību par kādu lēmumu, neizdošanos, jo viegli var pateikt, […]

Ģimenes lieta

12:10
05.05.2024
26

Vērtējot padomju laiku un laiku Eiropas Savienībā, visvairāk nāk prātā domāšanas maiņa. Un tas attiecas arī uz ģimeni. Ja savulaik pastāvēja uzskats, ka viss, kas notiek ģimenē, arī tur paliek, pat ja tiek darīts pāri bērniem, tad tagad tas ir būtiski mainījies. Protams, redzams, ka daļai cilvēku šos uzskatus arvien ir ļoti grūti mainīt, viņiem […]

Dzīve Eiropā, ne pēcpadomijā

12:09
05.05.2024
20

Atceros brīdi, kad vēl tikai runāja, ka Latvija varētu kļūt par daļu no Eiropas Savienības. Tolaik mācījos skolā, nebija neviena vienaudža, kas sacītu: “Kā negribas, lai esam ES! Cik labi būtu, ja Latvija vienmēr paliktu tikai Latvija – bez dalības jebkādās starptautiskās organizācijās.” Visi tolaik zinājām – iestāšanās ES nozīmēs ne tikai to, ka Latvijā […]

Par sajūtām, ne naudu

12:07
05.05.2024
20

Ieguvumi un zaudējumi, divdesmit gados Latvijai esot Eiropas Savienībā (ES), katram jāizvērtē pašam. Fondu un maksājumu naudu, ko esam saņēmuši kā dalībvalsts, saskaitīs valdības finansisti. Konkurences saspringumu sarēķinās uzņēmēji. Man vairāk sajūtas. To vienu pat tā īsti nevaru pieskaitīt ES devumam. Bet ik pa laikam esmu iedomājusies – tāpēc vien bija vērts stāties Eiropas valstu […]

Pārdomas par izglītībā notiekošo…

16:54
30.04.2024
41

Pavisam nesen ģimene izgāja cauri pavasara gripas tūrei. Skaidrs, ka slimojot iekavējas darbi – gan ikdienas, gan kāds svarīgāks, un bērniem – mācības un skolas procesi. Divu nedēļu laikā meita, kas mācās 4.klasē, paguva iekrāt veselus piecus parādus – tātad, divu nedēļu laikā bija pieci pārbaudes darbi. Un nav gluži nedēļa pirms brīvlaika vai semestra […]

Dzīve ar suni

13:00
30.04.2024
41

Pieņemt ģimenē suni ir atbildīgs lēmums, tam nav jātop emociju virpulī, bet gan ar prātu, apdomātu attieksmi. Vispirms ir jāapsver daudzi faktori, piemēram, vai ir pietiekami daudz finanšu resursu, lai nodrošinātu dzīvnieka veselību un labklājību.    Manam četrkājainajam mīlulim nesen radās veselības problēmas, un katrs ārstēšanās solis prasa diezgan lielus izdevumus. Svarīgi saprast, ka suns […]

Tautas balss

Krūmi aizsedz krustojumus

12:21
05.05.2024
30
Druva raksta:

“Viss sazaļojis, saplaukuši arī krūmi. Tāpēc gribētos lūgt dažos Cēsu ielu krustojumos tos pavērtēt, vai nevajag apcirpt, lai netraucē autovadītājiem pārskatīt ceļu. Nezinu, kuram dienestam vajadzētu apsekot pilsētu, bet gan jau tāds ir. Īpaši jau bažas par to, ka no krustojuma pa ietvi var izbraukt velosipēdists vai skrejriteņa vadītājs. Tie pārvietojas ātrāk nekā gājēji, un […]

Lielisks pakalpojums

12:20
05.05.2024
22
Druva raksta:

“Izlasīju avīzē par Cēsu Veselības istabu. Arī es gribu teikt paldies, ka ir vieta , kur var uzzināt to, ko par savu veselību nesaproti, jo nereti ģimenes ārstam tādas it kā vienkāršas lietas neērti prasīt. Māsiņa pastāsta, izskaidro, pasaka, kad tiešām jāmeklē dakteris, kad pietiek ar to, ko pats ikdienā vari uzlabot,” sacīja seniore.

Rezultātu gaidām pārāk ātri

12:20
05.05.2024
24
Druva raksta:

“Daži Saeimas deputāti rosina pārskatīt administratīvi teritoriālo reformu, jo neesot gaidīto ieguvumu. Ļoti dīvains arguments. Ko gan nepilnos trīs gados var tādu paveikt, lai jau būtu redzams būtisks rezultāts? Saprotams, ka pirmajos divos gados apvienotie novadi cits citu tikai iepazina, tapa un dažās vietās vēl top jaunā pārvaldības struktūra, veidojas padziļināta izpratne par kopējo attīstību. […]

Dažas pārmaiņas nogurdina

12:19
05.05.2024
44
Druva raksta:

“Nav jābaidās no pārmaiņām, no jaunā, bet vajag atcerēties, ka kāda racionāla kripata ir arī vecajā, pārbaudītajā. To es par Cēsu satiksmes organizāciju. Katru pavasari sākam ar pārmaiņām. Prieks par labajām, kad saņemam ziņu par kādas ielas remontu, kur radīs labāku un drošāku vidi gājējiem, velosipēdistiem un arī autovadītājiem. Taču pavisam nogurdinoši ir ik pēc […]

Daudznozīmīgās zīmes

12:11
05.05.2024
24
Druva raksta:

“Otrdienas “Druvā” redzamā zīme “70”, kuras stabiņš ir gandrīz horizontāls pret zemi un rāda uz lauka, ne ceļa pusi, varētu būt norāde, ka tur uz tīruma vai tuvīnā mežā strādā 70 cilvēki,” atsaucoties uz aicinājumu vērtēt, ko izsaka neparasti novietotā norāde, versiju pauda lasītājs A.

Sludinājumi