Saeima otrajā lasījumā atbalstīja Vietējo pašvaldību referendumu likuma projektu, kas noteiks referendumu ierosināšanas un norises kārtību.
Līdz 21.novembrim deputāti var iesniegt priekšlikumus nākamajam lasījumam, tomēr tas vēl nenozīmē, ka šī likumprojekta virzība būs ātra. Par to liek domāt kaut vai fakts, ka šāda likuma izstrāde sākās jau 6. Saeimas laikā.
Politologs Filips Rajevskis, jautāts, kāpēc Latvijā šī likuma virzība ir tik lēna, norāda, ka referendums ir tāda smalka lieta, vienā brīdī cilvēkiem patīk, ka ir demokrātija, citā viņš saprot, ka lēmumi viņu var ietekmēt negatīvi, tad demokrātiju nevajag: “Sākumā pret to bija pašvaldību vadītāji, jo skaidrs, ka tāda iespēja var jūtami ietekmēt pašvaldību dzīvi. Kad tuvojās administratīvi teritoriālā reforma, pašvaldību vadītāji pēkšņi pamodās, ka tomēr gribētu šādus referendumus, un tas būtu jūtami ietekmējis reformas gaitu un rezultātus. Taču tad valdību veidojošās frakcijas saprata, ka to nevajag.”
Pašreizējā likumprojektā noteikts, ka referendumu varēs rosināt par pašvaldības ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un domes lēmumu, ar kuru pašvaldība ierosinājusi publiskas ēkas būvniecību. Paredzēts arī, ka pašvaldības referendumu varēs ierosināt par domes atlaišanu, to gan nevarēs rosināt vienu gadu pēc jaunās domes sanākšanas un vienu gadu pirms domes pilnvaru termiņa beigām.
Pašvaldības referendumu varēs rosināt arī pati pašvaldības dome, ja tam piekritīs vismaz divas trešdaļas domes deputātu. Tas dos iespēju pašvaldībai noskaidrot iedzīvotāju viedokli par konkrētu jautājumu. Pašvaldības dome nevarēs rīkot referendumu par domes atlaišanu.
Tiek norādīts, ka pašvaldību referendumu likums nepieciešams, lai nodrošinātu iespēju iedzīvotājiem piedalīties jautājumu lemšanā un ietekmēt domes darbu vietējo iedzīvotāju interesēs.
Uz to norāda arī F. Rajevskis, akcentējot, ka Latvijā ar pēdējiem grozījumiem likumā, kas nosaka pārāk stingras prasības, referendumi kā tādi principā ir iznīcināti: “Mēs redzam negatīvās sekas, viena no tām ir pilsoņu nevēlēšanās līdzdarboties, bet demokrātija – tā ir iemaņa, tas ir ieradums. Varētu teikt – muskulis, kas visu laiku jādarbina. Cilvēkiem jābūt ieradumam iet uz vēlēšanu iecirkni, piedalīties lēmumu pieņemšanā. Tas, ka Latvijā referendumu kultūra ir iznīcināta, atspoguļojas zemajā aktivitātē vēlēšanās. Tāpēc šis likums būtu ļoti svarīgs, jo pašvaldību referendumi ir tieši šāds demokrātijas instruments, kopējā demokrātijas mehānisma sastāvdaļa un tie dotu cilvēkiem vairāk iespēju līdzdarboties lēmumu pieņemšanā.”
Patlaban pašvaldības var rīkot sabiedriskās apspriešanas, kas arī būtu iedzīvotāju iesaiste, bet politologs norāda, ka te nekādi nevar vilkt vienādības zīmi: “Pirmkārt, sabiedriskajām apspriešanām ir rekomendējošs raksturs, otrkārt, lielākoties tās tiek organizētas ļoti birokrātiski, bez mērķa iesaistīt iespējami plašāku cilvēku loku. Cilvēkam ir jāredz, ka viņš ar savu balsi, ar savu lēmumu var ietekmēt konkrēta jautājuma virzību. Ja vēlēšanas ir tāda abstraktāka lieta, referendums ir ļoti konkrēts. Ja atskatāmies valsts vēsturē, ir bijuši ļoti pozitīvi referendumi, teiksim, par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu. Tas noņēma jebkādas runas par divvalodību, un sabiedrība parādīja, ka šis jautājums tai svarīgs, jo referendumā piedalījās pārliecinošs pilsoņu vairākums.”
Ja Latvijā referendumi nenotiek, pretstats ir Šveice, kur tie notiek regulāri un ar referendumiem tiek izlemti visdažādākie jautājumi. Vai pārāk bieži aicinājumi iet balstot nerada pretestību?
“Mēs taču vienmēr norādām, ka Šveice ir attīstīta, demokrātiska valsts, un tieši dalība referendumos ir viens no iemesliem, kāpēc tā,” skaidro politologs. “Tur cilvēki ir atbildīgi par saviem lēmumiem, ko nevar teikt par Latviju, kur iepriekšējās Saeimas vēlēšanās daļa vēlētāju nobalsoja par “KPV.LV”, jo tas bija vienkārši – jautri. Un tas ir tāpēc, ka nav lēmumu pieņemšanas iemaņu un izpratnes par savu lēmumu sekām. Šveicē pilsoņi to iemācījušies. Labs piemērs bija referendums, kurā sabiedrība balsoja par minimālo ienākumu. Bija ideja, ka vajadzētu visiem nodrošināt minimālo ienākumu neatkarīgi no tā, vai cilvēks strādā vai nestrādā. Šveices tauta referendumā nobalsoja pret šādu ieceri, un tas bija ļoti atbildīgs lēmums. Domāju, ka Latvijā balsojums būtu pretējs, jo sabiedrība nav radusi būt atbildīga par sevi, par savu valsti.
Šveicē cilvēkus vada apziņa, ka viņi piedalās svarīgu lēmumu pieņemšanā. Var teikt, ka referendums ir politikas mācības stunda un tas cilvēkiem šo prasmi liek visu laiku atkārtot.”
Lai Vietējo pašvaldību referendumu likums stātos spēkā, tas jāpieņem vēl trešajā lasījumā. Jautāts, vai tas varētu notikt vēl šajā Saeimā, F. Rajevskis atbild noliedzoši: “Domāju, nē, jo jaunajiem pašvaldību vadītājiem tos nevajadzēs un politiķi gribēs viņiem izdabāt, jo tas ietekmēs Saeimas vēlēšanu, kas nav vairs aiz kalniem, rezultātus.”
Komentāri