Klāt 4.maijs, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Diena, kas šogad atkal aicinās ļaudis uz pasākumiem, lai atcerētos notikumus pirms 32 gadiem, lai liktu padomāt par neatkarības vērtību. Svinot šo dienu, viens no aicinājumiem – ģimenei sanākt pie balti klāta svētku galda.
Svinot Latvijas valsts simtgadi 2018.gadā, tika rosināta jauna tradīcija – Baltā galdauta svētki. Nepieciešamība pēc kāda vienojoša akcenta radās, jo kāds pētījums rādīja, ka 2015. gadā tikai divi procenti Latvijas iedzīvotāju 4.maiju ierindoja starp nozīmīgākajiem valsts svētkiem, kaut patiesībā tas pēc 1918.gada 18.novembra ir nākamais nozīmīgākais notikums. Taču daudzi šo maija brīvdienu labāk izmantoja pavasara dārzu darbiem. Lai situāciju mainītu, bija jārada svētki vai drīzāk kāds simbols, kas atgādinātu, ka Latvijas valsts neatkarības atjaunošana patiesi ir svinama. Tā radās ideja par Baltā galdauta svētkiem, jo, pulcējoties pie svētku galda, vēlamies visu padarīt svinīgāku, liekam skaistāko, baltāko galdautu, kas mājās pieejams. Balts galdauts latviešiem ir pašapziņas un lepnuma simbols, vienojošais elements, kas aicina cilvēkus sanākt kopā.
Lai tradīciju iedzīvinātu, tika rosināta kopīga galda klāšana un svinēšana kopā ar ģimeni, kaimiņiem, vietējiem un ārzemju draugiem, kolēģiem, jauniepazītiem cilvēkiem. Sēžot pie viena galda, nesteidzīgās sarunās var dalīties atmiņās un priekšstatos par 1990. gada 4. maiju, par iegūtās brīvības nozīmi, godināt savas apkaimes varoņus – cilvēkus, kuri ar lielākiem vai mazākiem darbiem iedvesmo citus, neļauj zaudēt sparu un uzlabo apkārtējo vidi. Šis ir arī laiks senu tradīciju, nemateriālā, arī kulinārā mantojuma apzināšana un godā celšana, atrodot jaunas kopīgu vērtību apliecinājuma izpausmes.
Līdz pandēmijai šajā dienā notika plašāki un mazāk plaši organizēti un spontāni radušies pasākumi, tad divus gadus tie pārcēlās tikai ģimenes, radu, draugu pulciņā. Tagad atkal var rīkot visu, ko gribas, bet ir jautājums, vai tradīcija joprojām ir dzīva. Vai spējusi iesakņoties mūsu svinēšanas rituālos. Ja paraugāmies šī gada svētku pasākumu kalendārā Vidzemē, termins “Baltā galdauta svētki” nav sastopams pārāk bieži, lai arī svētku pasākumi notiek daudzviet. Arī Cēsu novadā tikai Priekuļos un Vecpiebalgas Viesistabā aicina uz “Baltā galdauta svētkiem”. Iespējams, tradīcija tiek vairāk domāta kā laiks un vieta, kur pulcēties ģimenēm.
Vai un kā 4.maijs jāsvin, vai svarīgs baltais galdauts? Priekuļu kultūras nama vadītāja Inga Cipe atzīst, ka šos svētkus meklē sajūtās: “Man tie nav ne baltajā, ne galdautā, bet tajās īpašajās sajūtās, ko dod kopā sanākšana un nosvinēšana. Manuprāt, šajā dienā vissvarīgākā ir kaut neliela, bet viena mirkļa veltīšanai Latvijai, tās vēsturei, senākai vai nesenākai, un noteicošā nav galdauta krāsa, galvenais ir šis mirklis.”
Pērn Priekuļos šo tradīciju no kultūras nama, jo telpās neko rīkot nedrīkstējām, mēģināja pārcelt uz brīvdabu, aicinot cilvēkus uzvilkt tautastērpu, un tā radīt sajūtas.
“Manuprāt, ir svarīgi nepazaudēt svētku izjūtu,” saka I. Cipe. “Vienmēr nav jābūt lielam koncertam, svarīgs mirklis un noskaņa. Arī šogad Priekuļos nebūs liela koncerta, pasākumā “Manā bilžu rāmītī”, kas notiks Kultūras namā, spēlēsim tādu kā notikumu spēli no dažādu cilvēku dzīvēm. Būs vēstures atmiņas, vizuāli mēģināsim uzminēt, kad un kur tas noticis mūsu pusē. Katram ir svarīgi noķert apjausmu, ko viņam nozīmē Latvija. Vienam tā ir tikko cepta maize, citam – līdzcilvēki, vēl kādam – brīvs sestdienas rīts dabā. Varbūt Ukrainas notikumu kontekstā šī sajūta būs jo īpašāka. Līdz šim Tēvzemes sajūta mums bijusi pašsaprotama, arī man likās, ka neviens to nevar atņemt, bet redzam, kas var notikt.”
Tagad atjaunojusies nepieciešamība tikties, sanākt kopā. Pirms kovida bijām tādā skrējienā, ka bija svarīgi apstāties un kopā apsēsties pie viena galda ar savējiem. Lai kaut vai paskatītos cits uz citu, parunātu, ja kādu laiku tas nebija darīts. Tagad pandēmijas ietekmē esam kļuvuši savrupāki, attālinājušies, varbūt tagad tas galds vajadzīgs, lai sasauktu cilvēkus kopā. Grūtāk tiem, kuriem nav, ar ko parunāt, un tāpēc kultūras nams, pasākums brīvā dabā, iespējams, ir vieta, kur var atnākt, lai satiktos, lai parunātos.
“Šie gadi ir iedevuši nedrošību, ir neziņa par daudzām lietām, ir it kā zudusi īsta stabilitāte, un tāpēc īpaši jānovērtē mirkļi, kad var apstāties. Pievērsties kādam konkrētam notikumam, vēstures faktam, parunāt.
Tradīcija svinēt 4.maiju noteikti ir jāturpina, bet tai nekādā gadījumā nav jānosaka viena forma, konkrēts scenārijs, kā svinēt. Nav katru gadu obligāti jāsēž pie balti klāta galda, tas nevar kļūt par rutīnu! Svarīgi atrast to, kas katram pašam ir tuvākais, pieņemamākais. Patiesībā jautājums par svētku svinēšanu ir personisks un sensitīvs, cik plašus tos gribam, kādus gribam. Arī man, pasākumu rīkotājai, ir svarīgi to izdzīvot, ļaut, lai pasākums veidojas tā norises gaitā. Lai svētki ikvienam ir piedzīvojums!”
Komentāri