Pirms gada Latvijā darbojās septiņas partiju apvienības un 50 partijas. Skaits ir mainīgs, jo arī politiskās organizācijas gan pazūd no vēstures, gan veidojas jaunas. Latvieši nav kāri iesaistīties politikā, bet, ja to dara, tad retais negrib būt līderis, iespējams, tā skaidrojams partiju skaits. Protams, katrai partijai svarīgākā ir ideoloģija un mērķi, ko tā vēlas sasniegt. Vismaz vienam teikumam programmā jāpiesaista potenciāla biedra, atbalstītāja vai vienkārši vēlētāja uzmanība. Vai tā ir, partijām atliek cerēt. Ja nav, sabiedrības atbalsta nebūs. Vēl ne mazāk svarīgi, varbūt pat svarīgāk ir līderi un pazīstami cilvēki. Ne velti bieži vien ikdienas sarunās nelieto partiju nosaukumus, bet sauc līderu vārdā.
Pašvaldību vēlēšanās Cēsīs startēja gan zināmas partijas un to līderi, gan jaunpienācēji politikā. Domē nevienu vietu nedabūja ne pazīstamā Zaļā partija, ne salīdzinoši jaunā – Jaunā konservatīvā partija. Zaļās partijas mērķi jau izteikti nosaukumā. Par zaļo kursu, gāzes emisijām, atkritumiem nevietā, zaļo dzīvesveidu, tā nozīmi katru dienu runā visi mediji. Cilvēkiem šodien un nākotnei tas ir svarīgi. Kāpēc jaunā Cēsu novada vēlētāji domē neiedeva vietu nevienam šīs partijas pārstāvim? Zaļās lietas, idejas nav aktuālas un svarīgas?
Jaunās konservatīvās partijas (JKP) sauklis – godīgi, drosmīgi, gudri, iestāšanās pret korupciju – ir tas, ko sabiedrība prasa. Tā var teikt, jo tos, kas ir pie lemšanas, nereti dēvējam par zagļiem, pašlabuma meklētājiem, nemākuļiem,nejūtīgiem, tādiem, kam vienaldzīgas līdzcilvēku problēmas. Šī partija ir gatava atbrīvoties no tādiem cilvēkiem. Gatava pavērt vārtus uz godīgu valsti un tās pārvaldi. Jaunā Cēsu novada balsstiesīgie pilsoņi gan domā citādi. Izrādās, tikai 2,85 procenti jeb 362 cilvēki balsojuši par JKP vērtībām. Vai nu šajā dievzemītes stūrī viss ir kārtībā, vai iemesls meklējams citur?
Daudzkārt politologi, sociologi, arī paši vēlētāji uzsvēruši, ka Latvijā nebalso par partijām, to ideoloģiju. Izņēmums ir Nacionālā apvienība un kāda krievu partija. Un vēl – tā vien šķiet, ka vēlētājiem vairs nepatīk, ka kāds ar pirkstu baksta acīs, sakot par otru, cik viņš slikts, kāds draņķis. Gudrs vēlētājs vairs netic tiem, kuri konkurentu kažokos meklē žurku saimi, kaut tur, kā vēlāk secina jau kompetentas iestādes, nav pat kožu.
Latvijā balso par personībām, par darītājiem. Tiesa, ne Zaļās partijas, ne Jaunās konservatīvās partijas sarakstos personību netrūka. Dažādu nozaru augstākās raudzes profesionāļi, ar kuriem grūti sacensties. Profesionālā jomā, ne politikā. Varbūt vēlētājs, gadiem balsojot par aktieriem, māksliniekiem, sportistiem, gudriem, skaistiem, cienījamiem cilvēkiem, beidzot sapratis, ka būt par politiķi – tas ir darbs. Un katru darbu darīt ir jāmāk. Ja esi atzīts, par sasniegumiem novērtēts savā arodā, vai tāds būsi kā deputāts pašvaldībā? Protams, protams, ir cilvēki, kuri ātri mācās, kuri prot visu. Bet ir vēl viens bet – varbūt, nevēlot par talantīgiem, savā jomā atzītiem cilvēkiem, vēlētājs aiz cieņas nebalsoja par viņiem, jo ļoti vēlas, lai viņi dara to, ko vislabāk prot un kas sabiedrībai dos lielāku labumu nekā mācīšanās būt deputātam.
Pussimts partiju, vēl apvienības, kurās partijas apvienojas, tad izšķiras, maina nosaukumus. Jā, ar tiem nosaukumiem ir tā interesanti. Latviešu valodas gramatika, protams, ( kur nu!) uz tiem neattiecas. Taču partiju biedri, pietuvinātie vismaz varētu iemācīties savas partijas vārdu uzrakstīt. Tagad vienā variantā lielie burti, citā viens vārds lieliem, otrs maziem, trešā – visi vārdi lieliem burtiem. Rodas iespaids, ka tās dažādas partijas.
Tā, lūk, ar tām partijām un vēlētājiem. Cik gan būtu labi, ja zinātu, kas tam vēlētājam galvā darās.
Komentāri