Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. panta pirmā daļa nosaka: “Katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt ne tikai savu, bet arī citu bērnu drošību.”
Šķiet, ka tāda panta esamība tomēr mūsu sabiedrībā nav vispārpieņemta patiesība, jo nereti gadās dzirdēt par kādu notikumu, kurā cietis bērns, bet negadījums būtu varējis nenotikt vai beigties daudz laimīgāk, ja vērotāji no malas – svešinieki, nejaušie garāmgājēji vai netālu esošie liecinieki – iesaistītos situācijā, kura, iespējams, apdraud bērna labklājību, veselību vai dzīvību.
Klāt ir vasara, un tas ir laiks, kurā bērni visbiežāk gūst traumas, tiek nogādāti pie mediķiem pēc palīdzības. “Novērsu skatienu vien uz sekundi,” tāda frāze dzirdama bieži, kad noticis kāds nelaimes gadījums, kurā cietušais ir bērns. Vecākiem, vecvecākiem un citiem pieaugušajiem, kam uzticēta aprūpe par bērnu vai tā īslaicīga pieskatīšana, būtu jāiekaļ kā mantra, ka no bērna nedrīkst uzmanību novērst ne minūti, ja iespējami kādi riski.
Nesen jau “Druvā” rakstīju par to, cik bieži vecāki un arī vecvecāki uzsver – jāļauj bērnam pašam mācīties no kļūdām, jāļauj “izdzīvot” bērnība. Kad tiek jautāts mediķu viedoklis par šo tēmu, visbiežāk dzirdams nosodījums, jo tieši šāda “brīvības došana” rada tiešu apdraudējumu bērna veselībai un dzīvībai.
Bet bērnu aizsardzība jau nebeidzas ar piesargāšanu, uzmanīšanu un pasaudzēšanu. Bērni tiek apdraudēti no daudz dažādām pusēm – sevišķi jau šajā gadsimtā un gadu desmitā. Domāju, nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka katram bērnam, kurš uzsācis skolas gaitas, vai pat vēl jaunākam, ir savs mobilais tālrunis un planšetdators. Skaidrs, ka šīm ierīcēm mūsdienu steidzīgajā ritmā ir savs pozitīvais pienesums, jo aizņemtajiem vecākiem uz brīdi ir laiks “mierīgi” padarīt savas lietas, kamēr atvase darbojas ar kādu spēli. Iespējams, caur mazajiem ekrāniem bērni veiksmīgi apgūst kādas skolai noderīgas prasmes – rakstīšanu, rēķināšanu, svešvalodas – vai uzzina par pasaules dzīvniekiem, vēsturi. Tomēr tam visam ir sava ēnas puse. Vairumā gadījumu, sevišķi jau bērni, kuri vairs nemācās sākumskolas klasēs, gana daudz laika pavada viedajās ierīcēs bez vecāku uzraudzības. Ārvalstu ziņu portālos visnotaļ bieži lasāms par bērnu seksuālas izmantošanas gadījumiem, kuri notikuši ar sociālo tīklu vai spēļu platformu starpniecību. Ir gadījumi, kad bērns pieredzes trūkuma dēļ pārlieku uzticas svešiniekam, gadās, ka nobīstas no draudiem, kas var īstenoties, ja nedarīs to, ko svešinieks, kas visbiežāk uzdodas par vienaudzi, prasa.
Arī ar tehnoloģiju pieejamību un, saprotams, to esamību kā neatņemamu ikdienas norišu sastāvdaļu bērnu dzīvē nelaimes ķēde nebeidzas. Nereti ārvalstu mediji atspoguļo arī traģiskus gadījumus, kad bērni – pat jaunāki par 10 gadiem – izdara pašnāvību mobinga dēļ, tai skaitā ir apcelšana interneta un sociālo platformu vidē. Tas patiešām ir satraucoši, jo bērniem būtu jāaug, jāattīstās bez nemitīga atgādinājuma par to, ka apkārtējie tevi vērtē, pēta un analizē interneta vidē. Pietiek jau ar to, ka ar līdzīgām situācijām bērni var saskarties skolā un citviet, kur satiekas ar vienaudžiem.
Mani ārkārtīgi skumdina arī tas, ka pat mūsu ziņu portālos ik dienas priekšplānā dominē kādas degradējošas pseido ziņas par “influcenceriem” apakšveļā vai puskailām, fotošopa un mākslīgo skaistuma procedūru apstrādātām sievietēm, un šīs ziņas noteikti pamana un varbūt padziļināti izpēta arī bērni un jaunieši. Ar pārliecību varu apgalvot, ka šie attēli un tiem pievienotie apraksti, nemaz nerunājot par savākto atzinības sirsniņu gūzmu, atstāj visai traumatiskas sekas uz bērnu psihi. Meitenes aug, domājot, ka tādi ķermeņi ir skaisti un pat normāli. Savukārt puiši pieņem, ka tieši tā jāizskatās īstai meitenei. To apzinoties, patiesi ir mazliet šķērmi, bet attiecībā uz pasaules sabiedrības intelekta līmeni kopumā pārņem nihilistiska noskaņa.
Lūk, tās visas ir jomas, par kurām ar bērniem ir jārunā, jācenšas paskaidrot, nevis novērsties vai izlikties viņu dabisko interesi nedzirdam. Jācenšas bērniem radīt sajūtu, ka viņi ir drošībā, ka viņi mums, vecākiem un līdzcilvēkiem, var uzticēties, gan vēloties izprast jūtīgas vai sāpīgas tēmas, gan stāstot par savām problēmām.
Kā zināms, bērniem veltīta diena dažādās valstīs tiek atzīmēta dažādos datumos. Tās aizsākumi meklējami 1925. gadā, kad Ženēvā norisinājās Pasaules konference bērnu labklājībai. Kopš 1950. gada Starptautisko bērnu aizsardzības dienu lielā daļā pasaules valstu, arī Latvijā, atzīmē 1. jūnijā.
Komentāri