Atceltais skolotāju streiks no jauna lika aizdomāties, cik liela loma ikdienā ir pedagogiem– gan skolotājiem vispārējās izglītības iestādēs, gan pirmsskolu audzinātājām un auklītēm. Ir skaidrs, ka vismaz 80 % strādājošo vecāku lielāko daļu dienas savus bērnus neredz. Neaudzina. To dara bērnudārza skolotājas, auklītes, skolotājas skolā un pedagogi profesionālās ievirzes skolās pēc mācību stundām.
Kāpēc to pieminu? Tāpēc, ka pirms streika izskanēja nievājošs viedoklis – skolotāju arodbiedrība nodarbojas ar šantāžu. Sarunās ar skolotājiem tapa skaidrs, ka streiks nav alkas pēc uzmanības vai kāre pēc lielākas turības, tā kā apgalvojumam par šantāžu nav vietas. Pirmsskolas skolotājas un auklītes darbu sāk pirms septiņiem un beidz pēc septiņiem vakarā. Visu dienu jābūt mundrām, enerģiskām un visvairāk – mierīgām, lai tiktu galā ar pārdesmit bērniņiem, no kuriem daudzi ik rītu ir kreņķīgi, jo negrib šķirties no vecākiem. Draudošā streika rītausmā izglītības ministre ar savu komandu spēja rast risinājumu, lai streiks nenotiktu. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības Cēsu nodaļas vadītāja A.Klētniece atzina, ka atrasts kompromiss tam, ko prasībās izvirzījuši skolotāji, un tam, ko valdība gatava piedāvāt.
Skaidrs, nav vērts runāt par sabiedrības nicinošo attieksmi pret gandrīz jebko, tomēr, vai pedagogi, kas vistiešāk audzina nākamo paaudzi, nav pelnījuši pacelt balsis un pieprasīt pienācīgu darba novērtējumu? Izglītības un medicīnas darbinieku atalgojumam jābūt visdāsnākajam. Šīs nozares ir uz nākotni orientētas, darbspējīgas sabiedrības veidošanas stūrakmeņi. Skolotāja darbs neaprobežojas ar mācību vielas pienešanu bērniem, skolotājam bieži jārisina emocionālas, sadzīviskas problēmas, ar ko bērni visdrīzāk saskaras mājās, bet sekas iznes klasē. No tā cieš pārējie bērni, un mūsdienu iekļaujošā izglītība kopā ar iecietīgo attieksmi, dzīvojot apziņā, ka “katrs bērns ir īpašs un nedrīkst aizskart nevienu”, sāk slīdēt otrā bezdibenī, kurā problemātiskas uzvedības bērni var turpināt izgāzt savas ģimenes emocionālos sarežģījumus uz klases vai skolas biedriem.
Domāju, tieši vecākiem jāuzņemas galvenā atbildība par bērnu morālo audzināšanu. Atbildība nav jādeleģē skolai vai pedagogiem – ir jāprot sadarboties. Pedagogam būtu jāspēj nostiprināt savu autoritatīvo pozīciju tik daudz, lai skolēni zinātu, kas ir pieņemama un kas – nepieņemama uzvedība stundās. Varbūt izklausīšos skarbi, bet ne vienmēr to var panākt ar maigu, izprotošu pieeju.
“Izglītojamā tiesības ir primāras, bet pedagogam tādu vispār nav,” tādu ainu atklāj katrs Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības veiktais pētījums. “Valda likums – vecākam vienmēr taisnība. Kad aicinu vecākus pieslēgties, lai bērns tiktu sagatavots mācībām, to uzskata par milzīgu aizvainojumu, izplata nepatiesu informāciju par pedagogu. Savukārt reizēs, kad “skolēns iesita skolotājai, nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās”, visbiežāk iznāk, “ka skolotājs pats vainīgs, jo iejaucās skolēnu kautiņā”,” teic psiholoģe Alma Rubene. “Skolēnu visatļautība traucē skolotāju tiešo darbu. Skolas vadība nevēlas par to informēt instances, lai negrautu skolas prestižu. Bērni ir izglītoti –ļoti labi zina savas tiesības. Un tas ir pareizi – katram jāmāk pastāvēt par sevi. Taču tas, kas allaž tiek aizmirsts, ir pienākumi. Diemžēl tos aizmirst ne tikai bērni, bet ļoti bieži arī viņu vecāki.”
Lūk, šis ir vēl viens temats, par ko aizdomāties, pirms kādam niez mēle sacīt, ka pedagogu streikošana būtu bijusi šantāža. Pedagogu darbs visos izglītības līmeņos ir neatverams sabiedrības nākotnei.
Komentāri