Rīt – Latvijas neatkarības atjaunošanas jeb neatkarības deklarācijas diena. Ik pa brīdim sociālajos tīklos izskan, ka 4. maijs nav īstā svētku diena, jo faktisko neatkarību Latvija atguva pēc gada 21. augustā. Tādu viedokli nereti pauž ne jau Ždanokas vai Rosļikova atbalstītāji, bet arī tie, kuri pirms 32 gadiem ir darījuši visu, kas bija viņu spēkos, lai Latvija atkal kļūtu neatkarīga. Tādēļ droši vien ir vērts atgādināt, ka 4. maija Neatkarības deklarācija bija un ir juridiskais, tiesiskais pamats Latvijas neatkarības atjaunošanai. Civilizētas valstis cenšas šādus jautājumus risināt tiesiski, iekļaujoties starptautisko vienošanos ietvaros.
Protams, tā ir katra Latvijas pilsoņa un iedzīvotāja personīgā izvēle, kura viņam ir lielākā un svarīgākā diena – 4. maijs, 21. augusts vai 18. novembris, bet varbūt vēl kāda cita diena. Tāpat arī nereti cilvēki pauž, ka Baltā galdauta svētki aizēno 4. maiju. Droši vien vērts atgādināt, ka Latvijas Institūts savulaik tos piedāvāja, lai 4. maiju vairāk padarītu par svētku dienu. Klājot svētku galdu, parasti tiek klāts baltais galdauts. Ja tas ar laiku it kā ir aizēnojis 4. maiju kā Neatkarības atjaunošanas dienu, tad tas, manuprāt, ir jautājums par to, ka ne vecāki, ne skolas to neskaidro, nevis valsts institūciju vaina, par ko jāpārmet.
Pēdējo gadu notikumi, arī karš, ietekmē visus, mēs kļūstam neiecietīgāki, un tas izpaužas visdažādākajos veidos. Piemēram, cenšoties panākt, ka latviešu valoda Latvijā tiešām ir valsts valoda, manuprāt, mēs nereti tuvojamies tai robežai (vai pat jau balansējam uz tās), kuru Krievija jau sen pārkāpusi – proti, kaut kādas tiesības ir tikai tiem, kurus dēvē par krieviem, pārējie nav cilvēki. Protams, karš licis paraudzīties uz krievu kultūras klātbūtni Latvijā, licis pamanīt, ka tai nereti ir pārāk liela loma kopējā pasaules kultūras ainavā. Tādēļ aizvien biežāk izskan aicinājumi izskaust to vispār, aizliegt, ignorēt.
Stāsts par krievu kultūru kā ieroci nav bez pamata. Ukrainas kultūras un informācijas politikas ministrs Aleksandrs Tkačenko savā rakstā par Krievijas propagandu raksta, ka kultūra ir kādas valsts leģitīma atrašanās vieta citas valsts teritorijā, un skaidro, ka “Rossotrudņičestvo” (2021. gadā pārdēvēts par “Russkij dom”) ir visapjomīgākais, vislabāk finansētais Krievijas kultūras diplomātijas institūts ar pamatīgu vēsturi. 2016. gadā Eiroparlaments to atzina par propagandas struktūru jeb par dezinformācijas un propagandas līdzekli, kuru finansē Kremlis. Jāpiebilst, ka Putins savulaik Drēzdenē, VDR, bija direktors Draudzības namā, ko var uzskatīt par jau minētās “Rossotrudņičestvo” vecvecmāmiņu.
Tas, ka pār šīm Krievijas “kultūras institūcijām” ir gara un tumša spiegošanas un provokāciju ēna, nav noslēpums. “Cīņa par dvēselēm un prātiem turpinās,” raksta Tkačenko, un tam var tikai piekrist. Ikdienas dzīvē bieži vien ir grūti saskatīt un novilkt robežu starp kultūru un to, ko Krievija dēvē par “krievu kultūru”, tāpēc neiecietība, arī naids aug, vienkāršāk ir pieprasīt visu, kas saistās ar šo kultūru, iznīcināt un aizliegt. Diemžēl naids ne vienmēr ir labākais ceļvedis. Manuprāt, katra paša ziņā ir, vai, piemēram, Bulgakovu vai Dostojevski lasīt vai aizmirst, klausīties Čaikovski vai ne. Domāju, aizliedzot un aicinot ienīst kādu kultūru, ļaunumu neuzvarēt.
Komentāri