Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Kad bilžu ir vairāk par patiesiem dzīves mirkļiem

Anna Kola
12:49
12.02.2022
82

Pēdējos gados esam pieredzējuši ārkārtīgi strauju digitālo tehnoloģiju attīstību. Lai kāda inovatīva ierīce arī netiktu palaista plašā tirgošanā, ir tikai laika jautājums, iekams to jaunākās analoģijas tiek aprīkotas ar programmām fotogrāfiju uzņemšanai. Šīs mobilās ierīces ir aprīkotas ar atmiņu, kas spēj saglabāt simtiem un tūkstošiem fotogrāfiju; daži cilvēki izmanto šo priekšrocību, un fotogrāfijas nekad netiek pārvērstas taustāmos glancēta papīra taisnstūros, ko noglabāt biezos albumos kaut kur viesistabas sekcijas plauktos. Šādi attēli tā arī paliek digitālos plašumos ierīču atmiņas kartēs un mākoņos, lai vēlāk tiktu izdzēsti, atbrīvojot vietu jauniem raibiem un krāsainiem mirkļu iemūžinājumiem. Tieši tā iemesla dēļ, ka jaunākās tehnoloģijas ikvienam ir pieejamas tik viegli, cilvēki fotografē ik brīdi savas dzīves.

Lai kāds spontāns un negaidīts, iespējams, pārsteiguma radīts brīdis arī negadās, esam gatavi to iemūžināt fotogrāfijā. Šādus maģiski iekonservētus laika gabaliņus varam turēt sev par piemiņu, poētiski izsakoties, mūžīgi – vai tas būtu tiešām atminēšanās vērts brīdis no svarīga dzīves notikuma vai vienkārši ātrs selfijs, lai parādītu draudzenei jaunāko apģērba gabalu, kas piemērīts kādā modes veikalā. Lielākoties gan tas, ko attēlo fotogrāfijas, ir vērā ņemams aspekts. Joprojām tiek novērtēta fotografēšana kā māksla, veids, kā saglabāt atmiņas un atcerēties tuvos un mīļos cilvēkus. Mēs turpinām izmantot iespēju, ka bildes varam uzņemt teju ik brīdi un ikvienā situācijā, līdz ar to, domājams, lielākajam vairumam cilvēku pieder plaša fotogrāfiju kolekcija, kuras diezin vai kādreiz spēs pretendēt uz goda vietu glītā koka rāmītī.

Senāk ļaudis ticēja, ka foto­grāfija spēja nozagt daļu cilvēka dvēseles. Deviņpadsmitajā gadsimtā Amerikas Lielo Līdze­numu indiāņu ciltis fotogrāfus dēvēja par “ēnu ķerājiem”. Viņi ticēja, ka fotogrāfijas personalizēja ēnas, līdz ar to tajās tiekot iesprostota daļa no tajās attēloto subjektu dvēseles. Lāsti, kas saistīti ar fotogrāfiju izmantošanu, ir daudzās kultūrās, tāpat arī māņticības, kas ar tām saistītas. Pie­mēram, deviņpadsmitajā gadsimtā ģimenes portretus bieži apgrieza ar seju uz leju, lai tajās neiemājotu mirušo gari. Pie mums no vecākiem ļaudīm vēl dzird brīdinājumus, ka pie sienas nevajag kārt mirušo tuvinieku bildes, ka tas atņem enerģiju jaunajiem, spriganajiem. Taču šie ticējumi nekļuva par šķērsli attēlu uzņemšanas Lielajam sprādzienam.

Mūsdienās it visur redzam cilvēkus – jaunus un vecus – ar viedtālruņiem rokās, nodurtām galvām, ar narkotiskai atkarībai līdzīgu azartu raugoties mazajos, spīdīgajos ekrānos. Visbiežāk tieši uz fotogrāfijām, gan svešu, gan pazīstamu, gan sen nesatiktu un satikt negribētu cilvēku bildēm. Mēs esam aizmirsuši visas senās leģendas un nostāstus par foto­grāfiju un to ietverto spēku. Liela daļa mūsu ikdienas balstās uz internetu, sociālajiem tīkliem, ziņām, un lielākā daļa šīs informācijas ir vizuāla. Asiņaini notikumi Tuvajos Austrumos, kādas ģimenes traģēdija Marokā, zaudējot bērnu akas šahtā, mākslīgi izskaistinātas sejas un nedabiski apaļumi no instagrama plašumiem… Šie attēli, vai mēs to gribam vai ne, iespiežas zemapziņā. Nav svarīgi, vai pārtveram enerģiju no tiem, vai spējam izjust empātiju pret kaut kādiem notikumiem vai cilvēkiem, fotogrāfiju spēks atstāj nospiedumus mūsu psihē.

Nereti pieķeru sevi pie domas, kur būs cilvēks vēl pēc gadiem piecdesmit, ja tehnoloģijas turpinās attīstīties ar tādu pašu ātrumu. Vai mēs cits ar citu vairs nerunāsim? Vai viens uz otru vairs nepalūkosimies, jo viss taču būs redzams mazajās, stiklotajās – varbūt halogramētajās – ierīcēs? Varbūt pašiem nebūs balss, jo visu mūsu vietā spēs paziņot ierīces?

Sargāsim savu enerģiju, savu dzīvi, privātumu un to mazo pasaules daļiņu, kas mums katram ir dota, no svešām acīm. Ik katra fiziska komunikācija un dalīšanās ir enerģijas apmaiņa, tāda tā ir arī sociālajos tīklos un internetā kopumā. Katra viedtālrunī notverta bilde noārda daļu no pelēkās vielas šūnām, kam vairs nav jāpiepūlas šo informāciju noglabāt vēlākai apcerēšanai, jo to visu taču var atkal un atkal no jauna aplūkot mākonī.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Tas vēl nav noskaidrots

19:59
04.12.2025
20

Līdz ar filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, kam veltītas tikai pozitīvas atsauksmes, sabiedrība pievērsusi lielāku uzmanību Latvijas basketbola vēsturei un tās veidotājiem. Tā pēdējās nedēļās interneta portālos un preses izdevumos bieži lasāmas intervijas ar vienu no Latvijas basketbola leģendām Skaidrīti Smildziņu-Budovsku. Viņa ir viena no pirmās TTT komandas meitenēm, kas vēl ir mūsu vidū. 82 […]

Vai mākslīgais intelekts nogalinās medijus?

19:58
03.12.2025
23
1

Kad radās un plašu popularitāti iemantoja televizori un dažādas televīzijas pārraides, ātrs gals tika paredzēts radio, jo kāda gan jēga kaut ko tikai klausīties, ja var reizē arī skatīties. Tomēr radio dzīvo vēl šodien un nebūt nešķiet, ka būtu uz miršanu. Kad parādījās datortehnoloģijas un vēl jo vairāk plašās interneta iespējas, ātru galu paredzēja abiem […]

Ar iepirkumu sarakstiņu rokās

09:50
02.12.2025
31

“Lai palīdzētu iepirkties lētāk, decembrī Centrālā statistikas pārvalde sāks ievākt lielveikalu ķēdēs pārdoto pamata pārtikas produktu cenas. Kur tās varēs atrast,” vēsta žurnāls “Ir” publikācijā “Kur lētāki brokoļi”.Rakstā paskaidrots: “Iepērkoties pārdomāti, nevis impulsīvi, mēs varam apturēt pārtikas cenu pieaugumu, uzskata rīdzinieks Arturs Zikovs. Viņš ir programmētājs, tomēr ar naudu nemētājas. Lai ekonomētu, agrāk bieži pārskatīja […]

Nerimstošais Kijiv-gurums

09:50
01.12.2025
23

Notikumi virzās pa apli, un šobrīd manī kaut kur pazudusi ticība kaut kad tikt no tā ārā. Teju ik dienu sev nākas atkārtot – kaut kad tās kara šausmas beigsies. Lai gan vairs nesaprotu, kā tieši tas var beigties, ja pat sākuma punktu sen vairs nemāku noteikt. Mums ģeogrāfiski vistuvākais karš visvienkāršākajā, acīmredzamākajā un ļoti, […]

Ieraudzīt un novērst vardarbību

09:48
01.12.2025
20

Šogad centram “Marta”, Latvijas sieviešu tiesību aizstāvības organizācijai, aprit 25 gadi. Centrs sniedz profesionālu rehabilitāciju vardarbībā un cilvēku tirdzniecībā cietušām pieaugušām personām. Pērn palīdzību saņēma 790 cilvēki Latvijā. Viena no būtiskākajām pārmaiņām, ko centram ar neatlaidīgu darbu izdevies panākt, ir plašākas sabiedrības izpratne, ka vardarbība ģimenē nav pieņemama. 25. novembris ir Starp­tautiskā diena vardarbības pret […]

Vai spēsim mainīt demogrāfijas līkni

10:22
26.11.2025
36
1

Novembris Latvijai ir nozīmīgs mēnesis, kad īpaši domājam par mūsu valsti – tās pagātni, pārbaudījumiem, iespējamo nākotni. Par Latviju es domāju arī, piedaloties divu iestāžu atklāšanā. Jaunpiebalgā bijušajā skolas ēkā durvis vēra senioru nams “Piebalga”, savukārt Cēsīs, Dārtas ielā, svinīgi tika atklāta atjaunotā Cēsu Bērzaines pamatskolas pirms­skolas “Dārtiņa” ēka. Divas celtnes, kas ļoti gaidīja atdzimšanu: […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi