Šis ir laiks, kad vēl vairāk nekā citkārt tiek izvērtēts, kādiem pasākumiem notikt un kādiem tomēr ne. Aizvadītajās dienās mani spilgti uzrunāja divi no tiem, kas tomēr notika: Cēsu teātra izrāde “Lākturu dedzinātāji” Teātra dienā, kā arī Labklājības ministrijas organizētā sociālā darba konference “Viņi ir mēs”.
Mums ir ļoti svarīga latviskā un savas vietas identitāte, jo īpaši to veido konkrētajā vietā dzīvojošie cilvēki. Lākturu dedzinātāji – Cēsu teātra aktieri – izpētīja un izgaismoja 13 dažādos laikos dzīvojošus cēsniekus, sniedzot ieskatu arī vēsturiskos notikumos un mūsdienās. Kā rakstīts izrādes pieteikumā: “Šie stāsti liek uzdot jautājumus par cilvēka eksistences jēgu, brīvību, gribas brīvību, dzīvību, nāvi, eksistences absurdu un mīlestību.” Aktieri darīja to, ko vislabāk prot – nesa prieku, aicināja uz pārdomām, piepildīja laiku ar jēgu. Mani ļoti uzrunāja un ļoti simboliska šķita viena no izrādē paustajām domām, proti, ka var iedegt gaismu arī akmenī. Pirmajā brīdī tas šķiet neiespējami, bet reizē dod cerību. Arī ukraiņi dara it kā neiespējamo, un reizē viņi dod cerību visai pasaulei.
To, kā šis laiks maina mūs, apliecināja arī sociālā darba konferences “Viņi ir mēs” lektore, supervizore Arita Featherstone, kura skaidroja, ka, ņemot vērā pēdējā mēneša notikumus, tika mainīta prezentācijas tēma. Viņa izvēlējās runāt par tēmu “Kā palikt cilvēkam blakus Putinam”. Viņa skaidroja, ka karš pēc definīcijas sabiedrību šķeļ, jo būtisks ir bāzes identitātes jautājums – mēs un tie, kas neesmu es, kas neiestājas par to, ko es. Lielākā daļa no mums līdz ar karu Ukrainā iet cauri ievainojumam, kas vairākās paaudzēs nav sadziedēts, jo laiks pats par sevi nedziedina. Tikai strādājot ar traumu, to var mazināt. Lektore aicināja atcerēties, ka daļai no mums šī ir nevis personīgā, bet gan mantotā dzimtas pieredze, kas raisa noteiktas izjūtas un arī reakciju.
Lektore arī atgādināja, ka Latvijas iedzīvotāji nav vienādi domājoši, bet neatkarīgi no tā, kāda ir pārliecība, pārsvarā to pauž kategorijās – melns, balts. Taču, lai cik esam dažādi, dzīvojam vienā zemē un mums ir jārunā, lai atrastu kopēju valodu. Ir ļoti grūti pieņemt, ka otrs var neredzēt to, ko redzam mēs, skaidroja lektore, tomēr pauda pārliecību, ka brīdī, kad runa ir par cilvēka cieņu attiecībā uz personīgo identitāti, jebkurš izaicinājums, piedāvājums, aicinājums atteikties no ilgi veidotās un nostiprinātās identitātes un pārliecības cietīs pilnīgu fiasko. Lai melnbalti domājošs cilvēks ieraudzītu patiesību, ir nepieciešams laiks un dažreiz visa dzīve.
Man atmiņā ļoti palika rakstnieka Pablo Neruda citāts, ar ko lektore beidza savu stāstu: “ Tu vari nogriezt visus ziedus, bet pavasari neapstādināsi.” Lektore atgādināja: “Ilgtermiņā vienmēr ir cerība.”
Komentāri