Pavasaris ir vētīšanas un vērtēšanas laiks. Vieni pārkravā pieliekamos kambarus un bēniņus, citi grāmatu plauktus, vēl kādi ķeras pie klētiņām, šķūnīšiem un garāžas. Ieplīsušo, nobružāto prom, lai vieta brīva un nāk kas jauns!
Uz pārdomām par senu lietu saglabāšanu un vērtību rosināja ziemā Cēsu Vēstures un mākslas muzejā skatītā fajansa trauku izstāde. Neticami, ka tāds krāšņums varēja pārciest dažādus laikus, karus, revolūcijas, laupīšanas un palikt nesaplīsis cauri gadsimtiem! Daudziem šķīvjiem bija redzams, ka tie lietoti ikdienā, greznais zīmējums padzisis, glazūrā sīkas plaisiņas, brūnpelēki plankumi un malās robi, tomēr to īpašnieki nebija traukus vienkārši izmetuši. Pat saplīsušie šķīvji bija rūpīgi saskavoti un acīmredzot lietoti arī pēc tam.
Pārsteidz, ka trauslais var būt pietiekami stiprs, jo īpaši tagad, kad pieredzam neželīgāko karu Eiropā, kur krievu armija bombardē Ukrainas pilsētas, dzīvojamos namus un iznīcina pilnīgi visu: gan cilvēkus, gan to, kas viņiem bijis nozīmīgs, mīļš un dārgs. Vai pēc tam kaut kas paliks nākamajām paaudzēm? Drēzdenē ir porcelāna muzejs, kur visa milzīgā kolekcija neticami precīzi salīmēta no lauskām – liecība par bombardēšanu 2. pasaules karā. Savukārt Kijivā, kad tur viesojās britu premjers Boriss Džonsons, viņš saņēma zīmīgu dāvanu – ukraiņu amatnieka darināto tradicionālo krūzi gaiļa formā. Tieši tādu, kā attēlā no sabombardētajiem dzīvojamiem namiem, kur fotogrāfs bija fiksējis krūzi uz sagruvušās virtuves plaukta.
Vai mēs mantotos traukus kā vecmodīgus izliekam pagalmā pie atkritumu konteineriem vai glabājam skapī, lai noput, nosūbē, vai lietojam? Paziņa atceras, ka vecmāmiņa, pārvācoties no vienas mājas uz nākamo, plānās, gandrīz caurspīdīgās tasītes rūpīgi iepakoja, lai vēlāk noliktu atkal citā skapī. Tā teikt, ka tik kaut kas nenotiek. Viņas dzīves laikā nepienāca tā reize, kad mazbērni drīkstēja dzert kafiju no smalkās servīzes. Vecmāmiņa, kura bija pieredzējusi divus pasaules karus, bieži atlika jaunas, labas lietas nākotnei, kura tā arī neatnāca.
Varbūt tomēr mantotos traukus lietot arī ikdienā, piedomājot par visiem tiem mīļajiem cilvēkiem, kuru rokas savulaik traukiem pieskārušās, kuri klājuši galdu ar tiem gan priecīgās, gan bēdīgās reizēs. Skaistumam ir jābūt katru dienu, kamēr vēl esam.
Vēsturniece Gunta Deģe stāsta, ka pirms gandrīz pusotra gadsimta tolaik pazīstamās Kuzņecova fabrikas darinātos lielos, apgleznotos šķīvjus un senās krūzītes lieto, kad sanāk ciemiņi. Viņas vecmāmiņa savulaik ar to pašu apgleznoto šķīvi pārsedza skābētos kāpostus, jo šķīvja diametrs precīzi atbilda skābējamā katla diametram. Sula izbalināja daļu no tumši zilās krāsas, pārējās palika tikpat košas.
No skaista un sena trauka ēdiens gardāks. Tā varam svinēt un godināt ne tikai katru ēdienreizi, bet arī dzimtas vērtības un mantojumu.
Komentāri