Kad ikdienā norijam emocijas un cenšamies apslāpēt instinktus, parasti jau neaizdomājamies, ko tas var nodarīt ilgtermiņā. Vai kādreiz esat juties tā, it kā soļotu caur grimstošajām smiltīm, jo dvēseli smacē smagas, spiedošas emocijas? Vai esat juties fiziski iztukšots un noguris tikai tādēļ, ka nācās būt ilgstošā bezdarbībā un garlaicībā? Vai esat jelkad aiz prieka bijis gatavs veikt pēkšņus remontdarbus visā mājā – tik daudz enerģijas! – pēc sarunas ar draugu, kuru neesat saticis gadiem?
Šie piemēri norāda uz to, cik spēcīgi emocijas ietekmē mūsu fizisko pašsajūtu, un ne tikai īslaicīgi. Vēl ilgi pēc tam, kad emocija ir pametusi apziņu, tā joprojām var uzkavēties fiziskajā ķermenī, iespaidojot veselības stāvokli. Iespējams, šī saikne starp emocijām un fizisko veselību var šķist kas neparasts un savāds, tomēr varbūt pa ausu galam ko līdzīgu būs nācies dzirdēt. Ja veltīsiet mirkli pārdomām, atmiņā noteikti uzausīs kāds gadījums ar paziņu, ar kuru kas līdzīgs reiz gadījies. Piemēram, varbūt jūsu paziņu lokā ir bijis kāds, kurš nav varējis izpaust dusmas, allaž paturot tās sevī. Šim cilvēkam, iespējams, nācās ciest no urīnpūšļa infekcijām vai nierakmeņiem. Cilvēku, kurš netiek pāri sērām pēc kāda tuvinieka nāves, bieži vien piemeklē plaušu saslimšanas. Tas tāpēc, ka ir emociju pārpilnība un stagnācija sirds apvidū.
Ir būtiski saskatīt nepieciešamību attīrīt emocijas, lai tās “neiestrēgtu” ķermenī un nebūtu par cēloni kādas slimības attīstībai. Tas gan nenozīmē, ka jākļūst par dusmās aurojošu maniaku, lai tikai atbrīvotos no emocijām, bet jāiemācās sasniegt tādu stāvokli, kad jūtaties ērti ar savām emocijām, lai kādas tās arī būtu, un esat spējīgs izpaust ikkatru emociju, lai kāda tā arī būtu, visā tās pilnībā, tādējādi nodrošinot stabilu un harmonisku emocionālo veselību.
No bērnības tiekam mācīti kontrolēt sevi, turēt grožos, bērnudārzā jāpavada diena noteiktā ritmā, vēlāk skolā – kārtīgi jāapgūst visas pamatzināšanas rēķināšanā, valodās un visos citos priekšmetos. Bet zināt, ko skolā neiemāca? Prast pašam apieties ar savām emocijām, izjūtām, domām. Teiksiet – tam ir skolas psihologs. Tomēr vismaz tajā laikā, kad mācījos skolā, neviens no skolas biedriem pats labprātīgi pie skolas psiholoģes negāja – tāpat vien, lai izkratītu sirdi vai labāk izprastu, kas ar pašu notiek. Šim mentālās veselības aspektam vienmēr bijis pārklāts tāds kā nevarības plīvurs – ja jau netiec ar savām emocijām galā, tātad tu esi pavisam vājš un norakstāms.
Pēdējos gados palielinājusies interese gan interneta medijos, gan presē lasīt skaidrojošu informāciju par to, cik nozīmīgi ir laikus pamanīt izdegšanu, depresiju, kā arī, piemēram, veģetatīvās nervu sistēmas pārslodzes simptomus. Tomēr lielākā daļa šo problēmu pašu agrīnāko iedīgļu meklējami bērnībā, tāpēc ceru, ka pienāks diena, kad starp ierastajiem mācību priekšmetiem atradīsies vienlīdz nozīmīga vieta un laiks arī kam tādam, kas bērnus izglīto, cik svarīgi sevi attīrīt, savest kārtībā arī garīgi. Ar skolas psihologu vien ir daudz par maz.
Komentāri