Tāda savāda sajūta laikā, kad karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā divus mēnešus. Tas, kas vēl pirms pāris mēnešiem šķita neiespējams, tagad kļuvis par nežēlīgu ikdienu – redzam kara šausmas, kas notiek 21. gadsimtā, redzam tautu, kas mums tepat kaimiņos sargā savu brīvību, un cenšamies palīdzēt, cik vien varam. Un latviešu vēlme palīdzēt jau aprēķināta konkrētos ciparos. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs norādījis, ka pēc piesardzīgiem aprēķiniem Latvijas tautas – tātad cilvēku – saziedotais atbalsts pārsniedz 11 miljonus eiro. Un izrādās, Latvija ir pirmajās vietās sniegtā atbalsta ziņā Ukrainai.
Tajā pašā laikā dzīve turpinās arī Latvijā ar saviem priekiem un bēdām, ar svētkiem un darba dienām. Un, lai kā brīžiem gribētos apstādināt laiku, lai apstādinātu arī nežēlību, tieši daba visspilgtāk un uzskatāmāk mums rāda, ka dzīve turpina notikt. Latvijā pēc pēdējos gados netipiski sniegotas ziemas lēnāk nekā citus gadus sācies pavasaris. Protams, baudot saziedējušās plūmes un skaistās, krāsainās tulpju galviņas, nevar nedomāt par to, ka arī Ukrainā, neskatoties uz kara šausmām, dabā viss turpinās. Un patiesi plašsaziņas līdzekļos jau redzama pavasarīgā Ukraina, kur pie sabombardētām mājām zied augļu koki un dobēs krāšņojas pavasara ziedi. Šīs ainas savos darbos attēlo arī Ukrainas mākslinieks Vadims Grinčenko, kurš glezno kara postītajās vietās, lai kopā ar domubiedriem gatavotu izstādi, kas būs skatāma arī citās valstīs, tā arī caur mākslu atspoguļojot skaudro realitāti, kur nāvei blakus ir dzīvība un postam līdzās nākotne.
Skaudrs, bet dzīvību apliecinošs ir dzīvnieku patversmes “Ulubele” stāsts, kura uzņēmusies rūpes par dzīvniekiem, kas atvesti no Ukrainas. Kucīti Jaru un tās mazuļus saimnieks bija spiests atstāt Ļvivas dzelzceļa stacijā, jo vilcienā suņu ģimeni neļāva uzņemt. Zinot, ka tā notiek, stacijās pieejamas ziņas par dzīvnieku patversmēm, lai arī dzīvniekus būtu iespējams glābt. Jaru un kucēnus izglāba latviešu brīvprātīgie, atvedot uz Latviju. Garajā ceļā Jarai bija iekārtots būris busā pie šofera kabīnes, lai kucīte redzētu ceļu, bet cilvēki sunenīti un mazulīšus. Suņu mamma, neskatoties uz pārdzīvoto, visu ceļu turpināja rūpēties par kucēniem, tomēr pārdzīvojumi nepalika bez sekām. Pēc pāris dienām smagi saslima gan suņu mamma, gan kucēni. Tomēr divu mēnešu neatlaidīgs un nepārtraukts darbs un rūpes Ulubelē vainagojušies panākumiem, dzīvnieku patversme raksta: “Jara un viņas mazuļi ir izcīnījuši savu karu par tiesībām dzīvot šajā pasaulē.”
Tādā realitātē mēs šodien dzīvojam – darot savus ikdienas darbus, tajā pašā laikā savās domās, lēmumos un rīcībā esot kopā ar Ukrainu, gan cenšoties sniegt atbalstu karā cietušajiem, gan mēģinot saprast, cik lielā mērā un kā tas skars mūs turpmāk. Jo izskatās, ka šis karš nebeigsies ne šodien, ne arī rīt.
Komentāri