Pēc diviem gadiem diezgan pēkšņi tika atcelti visi stingrie kovida pandēmijas ierobežojumi. Ar steigu sāk ritēt uz priekšu jau, jāatzīst, putekļiem apkrājusies ideja par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Par kara situāciju Ukrainā pavisam klusi ir tie politiskie spēki, kas līdz šim diezgan pārliecinoši atbalstījuši Maskavas varas ideoloģiju. Kas tam visam pamatā? Protams, gaidāmais rudens. Tuvojas vēlēšanas, un katra partija ar katru tās locekli kaldina plānus, kā pievilināt sava potenciālā vēlētāja atbalstu un labvēlību. Domāju, gaidāmā vasara nesīs vēl gana daudz piemēru, kas apstiprinās, ka valsts vadošo stūri veidojošie prāti naski strādā pie sava tēla spodrināšanas un baltināšanas.
Šajā sakarā diezgan skumji apzināties, ka sabiedrības liela daļa tomēr ir acīmredzami viegli manipulējama, jo gadu no gada sūkstāmies par to, cik mums neveiksmīga, nespējīga vai vienkārši nemākulīga valdība, un tomēr ik pēc četriem gadiem atkal tiek ievēlēts stipri līdzīgs sastāvs. Atkal gaužamies. Atkal nav labi. Paiet trīs gadi, jau trešā izskaņā sāk skanēt vilinoši piedāvājumi, intriģējoši solījumi, un – āreče! – raujam uz priekšu nākamos četrus līdzīgā skepticisma un vilšanās notī.
Jādomā, ka šī kopējā neapmierinātība tomēr ir tāda Baltijas un varbūt visu izbijušo Padomju Savienības valstu nāciju vienojoša iezīme, jo taču “mēs te, nomalē, nekad nebūsim tur, kur viņi, laimīgie, rietumos”. Mums visiem ir kopīga neuzticēšanās gan varas institūcijām, gan pat pārējiem sabiedrības locekļiem kopumā. Arī tā, šķiet, ir kopīga, no komunisma ēras paaudzes pārmantota tendence pašaizsardzības nolūkos. Tai pašā laikā ir pārsteidzoši, cik viegli sabiedrību spēj aizraut skaļi labākas dzīves solījumi, kuri kaut kā ne visai ticami savienojami ar reālo situāciju. Tādēļ rodas jautājums, kāpēc liela daļa sabiedrības tik asi reaģē, piemēram, uz valdības noteiktiem ierobežojumiem savas un apkārtējo veselības saudzēšanai, bet, izdzirdot visai iluzorus solījumus rožainai nākotnei uz buldozeru vai traktortehnikas un rododendru fona, daļa sabiedrības ir gatava spiegt aiz sajūsmas?
Nākas vien sliekties par labu domai, ka dominē naiva vēlme pēc saldiem vārdiem, lai arī zināms, ka tādi tie ir tikai līdz brīdim, kad biļetenus slaidi ieslidinām tiem paredzētajās kastēs, drīz pēc tam jau šie solījumi – iepriekšējās, “sliktās” valdības laikā parādu vai citu šīs pašas neizdarīgās valdības radītu problēmu dēļ – nav īstenojami. Atkal četri gadi, atkal pavaimanājam, atkal jauni debešķīgi piedāvājumi un nākotnes vīzijas, un tā šis cikls rit uz priekšu. Šovasar mums, katram vēlētājam, ir iespēja rūpīgi sekot līdzi visam, kas norisinās valstī. Censties paraudzīties, kas ir noticis tiešām valstiska vai tautas labklājības mērķa vārdā un kas – kā krāšņs vimpelis tuvojošās priekšvēlēšanu kampaņai.
Komentāri