Kādi īsti ir priekšnosacījumi, lai cilvēks justos laimīgs? Uz to, protams, katram ir sava atbilde. Vienam ģimene, citam veselība, vēl kādam uzslava par karjeras sasniegumiem. Un tomēr pašos pamatos jau visi tiecamies pēc tā, lai būtu vajadzīgi, novērtēti, atzīti. Cilvēkam ir vajadzīgs noskaidrot vai radīt mērķi savai dzīvei, citādi zūd iespēja gūt piepildījuma sajūtu, rodas iespaids, ka aizvadītais laiks dzīvē bijis bezvērtīgs. “Cilvēkiem šodien ir vairāk līdzekļu, lai dzīvotu, bet nav mērķa, lai dzīvotu,” tā psihiatrs Viktors Frankls.
Pavērojot apkārtējo cilvēku dzīvi, secinu, ka, neapzinoties savas dzīves sūtību un mērķi, dzīve kļūst par pliekanu eksistenci, pienākumu (bērnu audzināšana, darba uzdevumi, nenomaksāti parādi, saistības pret kādu tuvinieku) pildīšanas rutīnu bez stimulējošās esences, ko saucam par dzīvesprieku. Attīstās slimības; rodas problēmas viena pēc otras; bēdīgajā, depresijai labvēlīgajā augsnē iesakņojas negatīvisms, kas tad nu uz pilnu jaudu izpaužas teju visās dzīves sfērās. Un tas viss tādēļ, ka cilvēks dzīvi uztver kā pienākumu, kā posmu, kas jāveic bez sevis piepūlēšanas un cenšanās pašam rast mērķi un piepildījumu.
“Apšaubīt dzīves jēgu ir vispatiesākā izpausme stāvoklim “būt par cilvēku”.” Neapšaubāmi, Franklam taisnība. Nonākot kraujas malā, virs kuras lieliem, dūmakainiem lokiem karājas burti ” d z ī v e s j ē g a”, katrs pats saviem spēkiem ir spiests izdarīt secinājumus vienā vai otrā virzienā, kas tad vai nu dzīvošanu atvieglo un piešķir skaidrojumu visam, kas notiek, vai tomēr iedzen cilvēku vēl dziļākā izmisumā un neskaidrībā. Pirmajā gadījumā turpmākās dzīves gaitas pavada savāds atvieglojums, ka it viss, kas notiek, notiek konkrēta iemesla dēļ, un tas iedveš zināmu mieru pat drūmākajās situācijās. Turklāt cilvēks droši virzās uz priekšu nākotnē, zinādams, kurp viņa ceļš ved, pret ko atdursies smagās koka kāpnes, kuras pēc garās nešanas pa putekļaino, miglaino taku tiks beidzot noceltas no pleciem.
Komentāri