Mēs, cilvēki, esam tik interesanti un reizē tik prognozējami. Kad pašvaldība vēstīja, ka naktī uz ceturtdienu izvedīs sniegu no vairākām ielām Cēsīs, jau runājām – vai nu visi būs apmierināti. Un tā arī bija, vakar redakcija saņēma sūdzību, ka sniegs no ielas nošķūrēts uz kādas vairākdzīvokļu mājas privātās zemes. Vai tiešām tā drīkst?
Laikam jau ne, droši vien tas jāsaskaņo. Taču tajā pašā laikā nedrīkst likt gājējiem brist pa kupenām, turklāt ietvei jābūt tik platai, lai var iziet ne vien gājējs, bet arī izstumt bērnu ratiņus vai kamaniņas. Arī brauktuvei jābūt daudz maz tādai, lai mašīnas, arī kāds busiņš var droši braukt. Un, protams, tajās vietās, kur atļauts novietot auto, to tiešām varētu izdarīt. Tādēļ no ielām, kas šaurākas un kur dzīvāka satiksme, arī cenšas sniegu aizvest. Bet laikam jau katru kupenu sagrābt un aizvizināt nav nemaz tik vienkārši. Tad nu izlemts kādu drusku no ietvēm uzstumt uz zālieniem. Krīzes brīžos parasti izvēlas krīzes risinājumus. Vai tas pareizi, katram cits viedoklis.
Tikpat raibas domas nāk prātā, vērojot vakardienas ažiotāžu pie degvielas uzpildes stacijām. Atlaides degvielai, protams, bija vilinošas, bet vai tik ļoti, ka bija vērts tērēt ilgu laiku un dedzināt degvielu, gaidot rindā un sildot auto, lai nedaudz ietaupītu? Atlaide jau bija no pilnas cenas, tās tradicionālās tajā mirklī nedarbojas. Ja sarēķina, cik ietaupām, izmantojot dažādas kartes un dienas, kad degvielas tirgotāji cenu mazliet pazemina, nekāds lielais papildu ieguvums nemaz nesanāk. Taču tie, kas profesionāli darbojas ar pārdošanu, zina mūsu vājības. Ieraugot zemo cenu, pirksim, cik spēsim, pieliesim arī kannas un vēlāk izbrauksim kādu lieku reizi, kurai citādi naudu netērētu. Kurš te iegu-vējs?
Komentāri