Vairs jau nesakām, ka sarunājamies, apmaināmies domām. Tagad tikai komunicējam. Par visu, sākot ar to, kā puķu podā iesēt kressalātus, beidzot ar nākotnes vīzijām – kādai būt dzimtajai pilsētai, pagastam, ielai.
Vēsturē ir daudz piemēru, kad pēc dažādiem notikumiem atzīst – būtu situāciju izrunājuši, cits citam izskaidrojuši, pārpratumu nebūtu. Ssarunāties ir jāmāk. Var teikt – kurš gan to neprot! Bet sarunāties aci pret aci neprot. Vai citādi kādā darba sludinājumā būtu minēts, ka amata pretendentam jāmāk “pa īstam runāt ar cilvēkiem un veidot sadarbības, pašam domāt un izdomāt”.
Vidējai paaudzei, tiem, kam jau ap 40 gadu, tādas prasmes problēmas nesagādās, bet divdesmitgadniekiem gan. Pierasts pie saziņas internetā, telefonā. Tā saruna šķiet drošāka. Emocijas par viedokli, domām parāda emocijzīmes, nevis dzīvā sarunā blakus cilvēka mainīgā sejas izteiksme, izteikto vārdu intonācijas, žesti. Sarunā runā viens, tad otrs, un abi saprot, ka arī pauzēm ir svarīga nozīme. Komunicējot attālināti, var padomāt, zūma sarunas laikā nejauši kaut kas atslēgties – tikai jāiemanās, un ne viedokļu apmaiņā, ne strīdā zaudētājos nebūsi.
Interesanti ir uz ielas vērot dažādas paaudzes. Satiekas divas kundzītes un čalo, tad abas kļūst nopietnas, viena mierina otru, tad redzams, ka pārrunājamā tēma ir lietišķa, līdz viena atmet ar roku un abas smejas. Nelielas atvadas, un katra aiziet uz savu pusi. Turpat pretim viena otrai iet divas jaunkundzes, padsmitgadnieces. Rokās telefons, skatās ekrānā, austiņas ausīs. Brīžam kaut ko saka, pasmejas un soļo vai varbūt ekrānā notiekošā ritmā kustina galvu. Meitenes garāmejot viena otrai pamet ar roku, šķiet, abas tā kā gribētu apstāties, bet aizsteidzas tālāk. Gan jau abām bija, ko teikt. Bet ko daudz runāt, ērtāk uzrakstīt.
Vai par šādām situācijām jābrīnās, jāšausminās? Pasaule mainās, un nav būtiski, vai katrs to pieņemam. Tā vienkārši notiek. Katra modernā tehnoloģija ienes ko jaunu un vismaz cenšas pierasto aizraidīt vakardienā. Kādā senākā apcerējumā bija stāstīts par vecāku satraukumu, ka postu bērniem nodara grāmatas. Viņi vairs nevēro dabu, nezina tautasdziesmas, tikai lasa par kaut ko svešu, vecākiem neizprotamu. Arī tad tehnoloģijas mainīja ierasto, pašsaprotamo un piedāvāja ko jaunu.
Šodien lasām grāmatas, aizvien vairāk gribam būt dabā, to izprast tikpat labi kā mūsu senči. Gan jau arī savstarpējas sarunas nekur nepazudīs. Tikai jāizjūt, kā ir ieskatīties sarunas biedram acīs, pēc balss saprast viņa garastāvokli, pateiktiem un arī nepateiktiem vārdiem izlobīt viedokli. Tikai retais spēj dzīvot pilnīgi viens. Cilvēkam vajag otru blakus. Nevis ekrānā.
Komentāri