Pat nezinu, no kura gala lai iesāk. Jā, nenoliedzami, es esmu par to, lai Latvijā bērni skolās varētu paēst pusdienas, kuras gatavotas no vietējiem produktiem. Pēc iespējas visi produkti – dārzeņi, gaļa un graudaugu izstrādājumi-, šķietami, mums taču ir, atliktu vien sakoordinēt, kur vest.
Taču, izrādās, nav tas tik vienkārši. Un pats galvenais – nebūt ne lēti. Tāpat atklājas, ka daudzi zemnieki jau atmetuši ar roku dārzeņu audzēšanai, kas, nenoliedzami, prasa vairāk cilvēka darba un arīdzan garantētu noietu ilgākam laikam. Mūsu lauksaimnieki lielākoties esot pievērsušies zālaugiem, mūspusē daudzi pat bioloģiskiem, tomēr tā ir zāle, un audzē graudaugus. Kur tad vairs saruna par to, ka produkti bērnu pusdienām būtu iegādājami no iespējami tuvākajiem zemniekiem vai lopkopjiem?
Protams, es pārspīlēju, bet, ieskatoties dziļāk skolēnu ēdināšanas sistēmā, nudien rodas neizpratne par to, kā soli pa solim pāris desmitgadēs esam līdz tam nonākuši. Kādēļ skolēnu, bērnu pabarošana mums tāpat kā priekšmetu, galda virsmu vai jebkuru citu mēbeļu iegāde prātā iesakņojusies tikai ar “lētākās cenas” meklējumiem? Mēs labprāt aizmirstam, ka bērnības garšas izjūtas un ēšanas paradumi mūs var veidot par veselākiem cilvēkiem, tie iekodējas kā tāds tetovējums miesā. Var uz laiku novērsties, bet to nevar aizmirst. Visticamāk, ar kvalitatīvu pārtiku uzaugušais jaunietis pie šāda veida pārtikas atgriezīsies neapzināti jau pieaugušā vecumā, pat ja kādā brīdī jaunības dullumā tas nešķitīs svarīgi.
Turklāt jāatceras, ka dažam skolēnam ēdienreize mācību iestādē var būt vienīgā īstā maltīte dienā. Lai tie būtu retums – es ceru, ka tā -, bet tas nenozīmē, ka šo aspektu var ignorēt.
Jā, te jārunā arī par to, vai mūsdienu bērni šo ēdienu, ko viņiem dosim, ēdīs, ja tagad tik daudzi savas skolas pusdienas brāķē un pilsētas bērni vispār labprātāk izskrien līdz tuvīnajam veikalam pēc savas dienišķās smalkmaizītes. Ja iegādāto produktu izcelsme mazā pusdienu finansējuma dēļ ir politiķu un ierēdņu nepadarītais, ja pašas maltītes pievilcības uzlabošana ir ēdinātāju darbiņš, tad te jau ir sprungulis nedaudz citā virzienā. Uz ģimenēm. Varbūt arī pašām skolām, kuras aizvien vairāk varētu nākt talkā mums, vecākiem, ar bērnu izglītošanu par veselību kā neatgriezeniski zaudējamu vērtību un ēdienu kā šīs veselības “kurinātāju”.
Tomēr visvairāk, klausoties visus šos pārspriedumus par Latvijas produktu atgriešanu bērnu pusdienās, es aizdomājos par vecākiem. Nemācēšu izteikties par vecāko paaudzi, taču mēs, paaudze ap četrdesmit, esam izauguši ar pirmajiem makdonaldiem vai kebabiem uz ielas. Mēs paši esam tie, kuriem sajūtās iesakņojies – izskriet un paēst kaut kur, vienalga ko, tas ir tik…forši, smalki, skaisti. Jebkā. Mēs tiešām jau cauri otrajai vai pat trešajai paaudzei sākam mazpamazām aizmirst, kā bija kopā apsēsties pie galda. Vismaz reizi dienā, ja ne biežāk. Bērni visos vecumos pret kaut ko protestēs, ja nebūs nekas cits pa rokai, tad tā būs ēšana un it kā uzspiestā kopā būšana. Taču bērnam ir jāzina, ka šis galds būs un viņš pie tā būs gaidīts vienmēr. Man šķiet, šī apziņa dziest.
Komentāri