Lai gan kopumā sabiedrība virzās uz vardarbības mazināšanu, jāteic, Labklājības ministrijas dati par aizvadīto gadu nepavisam nav iepriecinoši. Pērn palielinājies visu vardarbības veidu gadījumu skaits, turklāt būtisks kāpums ir bērnu seksuālajā izmantošanā. Tomēr dominējošais vardarbības veids ir emocionālā vardarbība. Mūsdienās arvien aktuālāka kļūst arī vardarbība, ko īsteno virtuālajā vidē – sociālajos tīklos, citās interneta vietnēs vai tik elementāra lietā kā telefons – īsziņu sūtīšana, zvani ar draudiem vai apsaukāšanos.
Latvija diemžēl joprojām ir viena no Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurā vardarbība pret sievietēm un vardarbība ģimenē ir īpaši izplatīta. Katra trešā Latvijas sieviete attiecībās pieredzējusi psiholoģisku, fizisku vai seksuālu vardarbību vai vairāku vardarbības formu kombināciju. Diemžēl vardarbība var beigties arī ar cietušās nāvi. Latvijā arī šajā ziņā ilgstoši ir sliktākie rādītāji Eiropā.
Valsts policijas apkopotie dati par aizvadīto gadu liecina, ka fiksēti 8829 izsaukumi uz ģimenes konfliktiem, 95% gadījumu cietušas sievietes, viņu vidējais vecums – 45 gadi, pāri darītājs visbiežāk vīrs. Bet varmāka var būt arī cits radinieks vai cilvēks, ar ko cietusī dzīvo kopā.
No 25. novembra, Starptautiskās dienas vardarbības pret sievietēm izskaušanai, līdz 10. decembrim, Cilvēktiesību dienai, visā pasaulē, arī Latvijā, vēršot uzmanību dzimumā balstītai vardarbībai, tiek rīkoti dažādi pasākumi. Atpazīstamības zīme ir oranžā krāsa, kas simbolizē gaišāku nākotni, kurā nav vietas vardarbībai, un kalpo arī kā solidaritātes apliecinājums kopīgajā cīņā pret visu veidu vardarbību. Arī Labklājības ministrija sākusi sociālu kampaņu “Vardarbībai patīk klusums. Neklusē!”.
Labi, ka samazinās to cilvēku skaits, kuri uzskata, ka vardarbība ģimenē ir privāta lieta un tā jārisina pašu lokā, par to nevienam nestāstot. Tomēr vēl 2016. gadā tā uzskatīja 31% iedzīvotāju Latvijā, līdzīgi kā Rumānijā un Bulgārijā. Diemžēl toleranta attieksme vai acu pievēršana pret vardarbību vai vēl trakāk – cietušā vainošana – tikai dod spēku varmākam. Daļai cilvēku apziņa, ka viņi paliks nesodīti, dod zaļo gaismu nevēlamai rīcībai.
Skarbi, ka laikā, kad par šo tēmu runājam arvien plašāk, kad iesaistās nevalstiskās organizācijas, valsts institūcijas, mēs tomēr nespējam no šī vardarbības loka izkāpt. Arvien ir ģimenes, kur konfliktu risināšana vardarbīgā veidā ir pieņemama, arvien ir sievietes, kuras bailēs un kaunā par notikušo nevienam par to nestāsta un pamazām pie vardarbības pierod, uzskatot, ka nekas tāds nav noticis vai ka pati ir izprovocējusi partneri. Pētījumā par vardarbību pret sievietēm Eiropas Savienības valstīs secināts, ka 67% vardarbībā cietušo sieviešu par pārdzīvoto neziņo ne policijai, ne cietušo atbalsta organizācijām.
Tajā pašā laikā joprojām ir gadījumi, kad sieviete, kura cietusi no vardarbības, par to pastāsta kādam tuviniekam, bet viņš atbild, ka gan jau sieviete pārspīlē, tā nevar būt. Un, kā mēs zinām, pēc ļoti skaudriem, šogad sabiedrībā plaši izskanējušiem gadījumiem ir reizes, kad sieviete ir vērsusies pēc palīdzības pie atbildīgajām instancēm, bet palīdzība nav sniegta. Un beigās – traģisks iznākums. Tāpēc par vardarbības izskaušanu ir jāturpina runāt, jāturpina skaidrot, jāmācās saredzēt vardarbību, jāmācās par to drosmīgi runāt, kā arī jāpalīdz līdz šādām situācijām vispār nenonākt.
Komentāri