Adīšana reizēm iestiepjas pāri pusnaktij, jo ļoti gribas ātrāk ieraudzīt rezultātu, atzīst Dace Smirnova.
– Man iespējami ātrāk gribas redzēt gatavu darbu, vismaz kādu nobeigtu posmu. Esmu aizrāvusies un adījusi pat līdz diviem naktī. Gulēt iet piespiedusi tikai apziņa, ka nākamajā rītā jābūt darbā, – saka Dace.
Adatas Daces rokās zib ātri. Divas, trīs dienas, un divus gadus vecajai meitiņai svētku kostīms – džemperis un bikses – gatavs. Tikai adījumu sašūt nepatīkot, to labprāt uzticot savai mammai.
Adīšanas prasme Dacei nākusi līdzi no bērnības kā pašsaprotama lieta. Adījusi vecmāmiņa, māte, tantes. Meitene, būdama četrus, piecus gadus veca, cilājusi valdziņus no vienas adatas uz otru un taujājusi mammai, vai adījums kļūst garāks.
– Atceros, ka tas bija ķiršu sarkans mammas uzadīts gabaliņš, ar kuru darbojos. Bet pirmais īstais adījums bija šalle kaķim. Dzija bija tāda mistrota, oranži brūna. Šallīte bija ar tādu trīsstūrīti. Neatceros, vai kaķis to kādu minūti noturēja ap kaklu, vai tūlīt norāva. Vispār jau viņš bija miera minka, tinām lakatos, segās, neplēsās no tiem laukā, gulēja, – atceras Dace.
Nākamie adījumi bijuši mīļajām lellēm. Par mazo jaciņu ar garām piedurknēm un kapuci pat mamma brīnījusies. Nav jau vienkārši tik mazu adījumu dabūt gatavu. Bet pirmais pašai domātais adītais apģērbs tapis skolā darbmācības nodarbībās. Tā vestīte joprojām glabājas skapī.
Tā kā meiteni, pastarīti, apadījusī mamma, vecmāmiņa un radu tantes, tā īsti pati sev darināt džemperus sākusi jau vecākos gados, kad gribējies kaut ko īpašu. Cepures, cimdi dāvāti tuviniekiem, brāļu bērniem. Bet, kad izveidojusies ģimene un piedzimusi pirmā meita, arī adīšana iekarojusi vēl lielāku vietu.
– Nu jau man ir divas meitiņas, viena iet skolā, otrai divi gadi. Ja gribu bērniem kaut ko skaistu, sevišķu, tad jāpadomā un jāstrādā. Ne visu var nopirkt veikalā. Un tas, ko izadu pati, nevienam citam nebūs, – atzīst Dace.
Idejas visbiežāk atnākot pašas. Ieraugot veikalā dziju, prātā iekrīt doma, kas no tās var iznākt. Viena otra darba veidols tapis adot. Speciālos žurnālus adītājiem Dace īpaši nemeklē, bet atrod ieceres dažādos preses izdevumos, reizēm arī katalogos, paņem kādu detaļu, pieliek klāt savu izdomu. Divus vienādus gabalus neadot. Kad draudzene palūdz, lai uzada “džemperi no tādas dzijas un tādā rakstā, kā tavai meitai,” tad Dace sakot, ka kaut ko līdzīgu varot, bet tādu pašu gan ne.
Rokdarbi Dacei ir sirdslieta. Pati smejas, ka neprot tikai knipelēt un aust. Siltajos gada laikos gan adatas tiek liktas pie malas. Tad jāsteidz dārza darbi, ir ogas, vēlāk sēnes un citi dabas prieki.
Komentāri