Apkārt Alaukstam un barikādēm

– Toreiz visi bija vienoti, neatkarīgi no tautības, uz barikādēm brauca latvieši, krievi, ukraiņi. Neskatījās, esi bagāts vai trūcīgs, parasts strādnieks vai augstākā amatā. Aktīvi bija visu paaudžu cilvēki. Tantes, kuras nevarēja iesaistīties, adīja cimdus un sūtīja barikāžu dalībniekiem. Uz barikādēm visi bija savējie. Veikali, izstāžu zāles, muzeji bija atvērti, lai cilvēki varētu sasildīties. Apkārtējo māju iedzīvotāji nesa siltu tēju, zupu, maizi.

Tagad esam sākuši dalīties, noslāņoties, un reizēm, atceroties tos laikus, pārņem neliels sentiments. Bet neko nenožēloju, jo esam piedzīvojuši pamatīgas pārmaiņas. Varbūt ne viss ir tik labi, kā cerējām, bet dzīvojam savā neatkarīgā valstī.

– Ja tagad aicinātu uz barikādēm, tu ietu?

– Būtu stipri jāpadomā, vai to darīt. Varbūt tas skan pārdroši, bet redzot, kā viss šajā laikā attīstījies, reizēm tādas domas pārņem. Arī no tā laika aktīvistiem nereti dzirdams jautājums, kāpēc skrējām, ja nav tā, kā cerējām.

Redzam, cik grūtos apstākļos dzīvo liela daļa pensionāru, bet esam piemirsuši, ka, tieši pateicoties viņu darbam, tika radīta tā bāze, ko pēc neatkarības daudzi paspēja godīgi vai negodīgi privatizēt. Ja šie vecie cilvēki nebūtu savu darbu ieguldījuši, lai arī mums svešas valsts ekonomikā, nekā jau tagad nebūtu. Šādu sīkumu nezin kāpēc tie tur augšā piemirsuši.

Varbūt par stipru teikts, bet reizēm liekas, ka notiek kā karā. Vieni iet pa priekšu, šauj, krīt un cīnās, bet citi iet no muguras, izbauda uzvaras garšu un savāc trofejas.

– Kas pašam deva stimulu aktīvi darboties, vadot Vecpiebalgas Tautas frontes nodaļu?

– Tas notika it kā pats no sevis. Gaisā jau bija jūtamas Atmodas vēsmas, “Lauku Avīzē” parādījās raksti par sarkanbaltsarkano karogu, valsts himnu, un mēs aktīvi sākām šos centienus atbalstīt. Kad Cēsīs dibinājās Tautas fronte, likās pašsaprotami, ka arī mums Piebalgā vajadzīga sava nodaļa. Laukos jau pretestības nebija kā pilsētās, kur mēģināja veidoties Interfronte. Laukos gandrīz visi bija tautfrontieši, dažs aktīvāks, cits pasīvāks. Ar interesi visi gaidīja jaunāko “Atmodu”, ko vedām no Cēsīm.

Tas laiks ir pagājis ātri. Atceros, toreiz runāja, ka izcīnīsim neatkarību un pēc desmit gadiem būsim gandrīz vai Dānijas līmenī. Tagad pagājuši jau 16, bet līdz Dānijai vēl krietns gabals ejams.

– Vai toreiz cilvēkiem politiskā aktivitāte bija lielāka?

– Nenoliedzami, visi arī interesējās par notiekošo valstī, jo bija sajūta, ka mēs piedalāmies valstiskos procesos, ka varam tos ietekmēt. Tagad daudzus pārņēmusi vienaldzība, jo redzam, ka visu izlemj bez mums. Cilvēki jau redz un saprot. Kad nāk vēlēšanas, nabaga vēlētājs tiek apbērts ar solījumiem, bet drīz tas kaut kā piemirstas. Tās simts gudrās galvas tur jūtas droši, jo nav jau nekādu iespēju deputātu atsaukt. Viņš četrus gadus nosēdēs un pirms vēlēšanām solīs atkal.

– Pats arī biji uz barikādēm, vai nodarbojies tikai ar organizēšanu?

– Gribētāju braukt toreiz bija vairāk nekā spējām aizvest. Pats tur biju tikai vienu diennakti, bet labi atceros, ka tieši tajā dienā sākās Persijas līča karš. Tas mūs satrauca, jo domājām, ka pasaules uzmanība būs pievērsta notikumiem Tuvajos Austrumos un tumšie spēki to varētu izmantot, lai izrēķinātos ar Latvijas neatkarības cīnītājiem.

– Vai varēja iedomāties, ka kaut kas tāds var notikt?

– Bija rūgta pieredze – notikumi Viļņā, Tbilisi. To paturēja prātā, bet visi jau cerēja, ka tik tālu neaizies. Tomēr notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Kāpēc? To droši vien vēl ilgi neuzzināsim. Tāpat kā visu patiesību par Tautas fronti. Ir taču dzirdēts, ka tā bijusi no augšas inspirēta akcija, lai gan īsti tam ticēt negribas. Ja arī bija, tad skaidrs, ka process kļuva nekontrolējams un tauta ņēma grožus savās rokās.

Par šiem pārmaiņu laikiem ir daudz nezināmā. Piemēram, kas bija augusta pučs? Vai tas bija liels teātris ar iepriekš uzrakstītu scenāriju un laikus paredzētiem zaudējumiem? To tikai pēc daudziem gadiem uzzināsim.

– Ja padomju režīms būtu centies ar spēku likvidēt barikādes, tauta būtu stāvējusi pretī?

– Grūti pateikt. Barā, kamēr nekas nenotiek, ir jautri un omulīgi, bet tā… Manuprāt, reakcija būtu dažāda. Protams, netrūktu to, kas stāvētu līdz pēdējam, bet pieļauju, ka daļa būtu arī pamukusi. Katrā ziņā provokācijām bijām gatavi, mums līdzi bija arī gāzmaskas. Atceros, vīri dežurēja uz jumta, kur bija pārredzama plašāka apkaime, lai brīdinātu savējos, ja manītu ko aizdomīgu.

– Vai tagad Tautas fronte varētu pastāvēt?

– Nav vienkārši atbildēt. Pēdējā kongresā, kad Tautas fronti likvidēja, teica, ka tās laiks beidzies, mērķi izpildīti, neatkarība sasniegta. Varbūt varēja būt viena partija, kurā darbotos visi Tautas frontes politiķi, bet nezin kāpēc ātri notika dalīšanās un katrs centās izveidot savu politisko spēku. Manuprāt, tautfrontiešu demobilizācija notika pārāk ātri, jo iespējas vēl nebija izsmeltas. Man šķiet, arī tautas uzticība šādam politiskajam spēkam būtu lielāka, nekā pašreizējām partijām.

– Bet, startējot vēlēšanās, taču Tautas frontes saraksts izgāzās?

– Arī taisnība. Laikam jau tautas uztverē tā nebija partija, bet visīstākā tautas kustība, kurai bija savs noteikts laiks vēsturē.

– Kas notiktu, ja tauta nebūtu uzcēlusi barikādes?

– Visticamāk mūsu brīvības alkas tik ātri nebūtu pamanītas un īstenotas. Pasaulē tolaik bija citas aktualitātes. Bez tam pasaulē taču regulāri notiek varas maiņas, vieni tiek nogāzti, citi celti, un tādas mazas Latvijas notikumi pazustu kopējā gūzmā.

Bet bija tā, kā tam bija jānotiek, tikai latvieši no vienas savienības ārā un ar steigu otrā iekšā. Kur tagad tā neatkarība mums ir?

– Vai bija liela izvēle, mēs vieni spētu pastāvēt?

– Tolaik sarakstījos ar Mavriku Vulfsonu un pārrunājām arī šo Eiropas Savienības modeli. Viņš atzina, ka no visiem ļaunumiem jāizvēlas tas mazākais. Varbūt tas nav labākais variants, bet viņš uzskatīja, ka mums tur jāstājas.

Es gan sevi pieskaitu pie eiroskeptiķiem, jo bieži ES ierēdņu uzstādījumi ir nesaprotami, un mums nākas zaudēt savu identitāti. Protams, ir jau arī ieguvums. Varbūt būtu pieticis tikai ar dalību NATO, lai pasargātos no Austrumu kaimiņa kārojumiem. Bet, kā rāda vēsture, tā struktūra, kur Latvija iestājas, ar laiku izjūk. ES gan esam pavisam nesen (smejas).

– Tad jāgaida nākamā Atmoda?

– Es jau saku, ka nezin, vai tā bija pēdējā Atmoda. Nevar teikt, ka tagad viss slikts, labā nenoliedzami vairāk, bet ne viss attīstījās, kā bijām cerējuši Tautas frontes laikā. Jo var pienākt laiks, kad tauta vēlēšanās nobalsos par kreisajiem, jo labējo gājieni viņiem būs piegriezušies. “Saskaņas centra” panākums šajās vēlēšanās jau rāda šo tendenci.

– Tu visu šo laiku esi bijis un palicis politiski un sabiedriski aktīvs?

– Oi, es te ik pa laikam taisu ziepes mūsu pagatsvecim. Šad tad viņam nepiekrītu, bet iekšējā opozīcija taču vajadzīga. Viņš reizēm manās domās arī ieklausās, un patiesībā saprotamies labi.

Tā mana aktivitāte Jaunpiebalgā sākās, kad sapratu, ka vairs uz darbu Vecpiebalgā izbraukāt nevaru, jo ar algu vairs ceļam nepietika. Zāģēt mežu tikai tāpēc, lai būtu nauda, ko braukt uz darbu, negribējās. Paliku Jaunpiebalgā un sapratu, ka kaut kas jādara, lai iekustinātu vietējās aktivitātes. Tā radās velotūre, mūzikas festivāls un citi pasākumi.

– Bet to varētu arī nedarīt?

– Droši vien, bet cik ilgi mājā bez darba sēdēsi un minēsi krustvārdu mīklas, skatīsies televizoru vai kritīsi sievai uz nerviem. Esmu pieradis būt cilvēkos, organizēt, aktivizēt.

– Kā slēpojuma „Apkārt Alaukstam” rīkotāji jūtas šādā ziemā?

– Jā, šī ziema ir īpaša. Klau, varbūt arī bļitkotāji varētu prasīt no valsts kādu kompensāciju, ja reiz kalnu slēpošanas trašu īpašnieki prasa. Bļitkotājs varbūt grib noķert kādu zivtiņu savam pusdienu galdam, bet nekā. Man arī morālā trauma, netieku paslēpot pa mežu, un brīvdienas nav vairs tik piesātinātas.

Tagad grūti pateikt, slēpojums būs tad un tad. Ir versija, ka 24. martā, ja vien būs sniegs.

– Kur meklējami slēpojuma pirmsākumi?

– Pats jau esmu stāvējis pie šūpuļa. Tolaik kolhoza šefi bija dažādas radošas iestādes – Mākslinieku savienība, dekoratīvās mākslas kombināts, Brīvdabas muzejs un vēl citi. Viņi nebrauca šurp sienu vākt vai kartupeļus rakt, bet priecēja mūs ar dažādām mākslas vērtībām – izstādēm, koncertiem, izrādēm. Tad radās doma, ka arī ziemā vajadzētu kopīgas aktivitātes. Izdomājām rīkot pārgājienu uz slēpēm apkārt ezeram, un 80. gadu sākumā pie ezera satikāmies. Pirmajā reizē sanāca ap simts slēpotāju. Toreiz neviens nedomāja, ka tas turpināsies. Bet pēc gada prasīja, lai sarīkojam atkal un atkal, tad sāka braukt arī no apkārtējiem ciemiem, iesaistījās arī cēsnieki, un tradīcija bija iedibināta. Vienīgais sliktums, ka sāka braukt spicie slēpotāji, un paši vairs netikām pie prīzēm (smejas).

Man prieks, ka šī vietējā mēroga iecere izaugusi par Latvijā populārāko tautas slēpojumu. Citreiz gribēdams to nevari panākt, ja būtu plānojuši, ka būs pasākums, kas pulcēs ap tūkstoti slēpotāju, varbūt nekas nebūtu sanācis. Toreiz vienkārši ļāvāmies notikumu gaitai.

– Daži tolaik uzsāktie pasākumi neizturēja pārmaiņu laikus.

– Jā, arī slēpojums dažus gadus nenotika, kolhoza laiki bija beigušies, pagasts vēl nebija visas funkcijas pārņēmis, un saviem spēkiem vien galā tikt nevarējām. Tad slēpojuma rīkošanu pārņēma Vecpiebalgas pagasta padome, kas šo tradīciju uztur joprojām.

– Ko dod šī skriešana un rīkošana, kas nebūt nav vienkārši?

– Ja jau negribētu, droši vien neskrietu un nedarītu. Kad viss aiz muguras, ir gandarījums. Protams, nevar iztikt bez problēmiņām, kas tādā masu slēpojumā iezogas. Ir problēmas ar starta vietu, jo nav viegli atrast tādu, lai visiem būtu ērti startēt. Tiesa, te vainojami arī paši cilvēki. Ir norunāts, ka iepriekšējā gada uzvarētāji startē sākumā, tad citi, atkarībā no numuriem. Bet atbrauc kāds, kurš sevi uzskata par ļoti spēcīgu un negrib startēt no aizmugures, bet cenšas tikt priekšā. Citi, to redzēdami, arī negrib atpalikt, un tiesneši tur vairs neko nevar padarīt. Nevar taču šos nepaklausīgos diskvalificēt. Ārzemēs šajos masu slēpojumos valda daudz lielāka disciplīna un katrs gaida, kad varēs izkustēties.

Pērn nedaudz prieku sabojāja elektroniskā laika ņemšana, bija neskaidrības, tādēļ apbalvošanu nācās gaidīt pārāk ilgi. Bet no kļūdām mēs mācāmies, un attīstība ir vajadzīga, jāiet laikam līdzi.