Veļķu pagasta Grotūžos (tagad Liezēres pagastā) dzimis rakstnieks un žurnālists Arnolds Rasa (īst. vārdā Skujiņš, 1907.-1975., Toronto, Kanādā). Kanādā izdotas 6 viņa grāmatas. Autobiogrāfiskas ievirzes literāras atmiņas publicētas grāmatā „Daži etapi manā dzīves ceļā” (1965., Ņujorkā). Varbūt tieši daudzkārt pārdzīvoto nāves briesmu dēļ visa mūža garumā pievērsies reliģijas problēmām, miris gan ar ļaundabīgu audzēju. Par viņu M. Cīrules raksts 2000. gada janvāra „Novadniekā”.
Zeikaros (DR no Alauksta Cēsu šosejas tuvumā) dzimis viens no pirmajiem zināmajiem latviešu skolotājiem, ķesteris un baznīcas priekšdziedātājs Andžs Rātminders (1805.-1887., Vecpiebalgas draudzes skolā). Draudzes skolas ēkā (19. gs. sākumā), kur viņš strādājis un dzīvojis, tagad darbojas Vecpiebalgas informatīvais birojs. Par skolotāju darbojies 63 gadus, vairāk nekā jebkurš cits latviešu izglītības vēsturē, apglabāts Vecpiebalgas Vidus kapos. Bijis rosīgs sabiedrisks darbinieks. Par viņu J. Poļa grāmatā „Pie tēvu zemes dārgās” (2000.).
Tāpat Zeikaros dzimis viņa jaunākais brālis Jānis Rātminders (1812. – 1880., Rīgā). Apglabāts Rīgā, Mārtiņa kapos. Tulkotājs, dzejnieks, publicists. Viņa sarakstīta ir pirmā dzeju grāmata bērniem latviešu valodā „Stāstu dziesmas” (1850.). Par literātu 1997. gada novembra „Novadniekā”. Vecpiebalgā dzimis tautsaimnieks, ekonomisko zinātņu maģistrs Jānis Hugo Rozenbergs (1904.- ?). Latvijā bijis skautu vadītājs. Darbojies Lettgallijas korporācijas kopā Ņujorkā.
Vecpiebalgā dzimis garīdznieks Pēteris Rozenbergs (1871.-1919., Rīgā). Bijis mācītājs Straupē, Lielvārdē, Rīgas Mārtiņa draudzē.
Jaunģibuļos (D no Zobola ezera) rentnieka ģimenē dzimis garīdznieks un skolotājs Jānis Rucelis (1862.-1916., Veravā, Igaunijā). Bijis mācītāja palīgs Raunā, Rīgas Latviešu biedrības zinību komisijas priekšsēdētājs. Sastādījis grāmatu „Neraudi” (bēru runas, 1898.), tulkojis no krievu valodas. Par viņu 1997. gada jūlija „Novadniekā”.
Veļķu pagastā saimnieka ģimenē dzimis ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais ierēdnis un skolotājs Jānis Ruņģis (1886.- ?). Bijis Latvijas dzelzceļa statistikas nozares vadītājs. Publikāciju autors. Par viņu 2001. gada aprīļa „Novadniekā”.
Svīkultos (Z no Veļķu skolas) dzimis ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais skolotājs Cēsīs, Gulbenes komercskolas un arodskolas direktors Jānis Rupais (1889.- ?).
Vecpiebalgā, visā Vidzemē pazīstama vijoļu un cītaru meistara ģimenē, dzimis skolotājs un latviešu nacionālais partizāns Jānis Rusovs (1908.-1945., pēc ievainojuma pie Mēdzulas pagastmājas miris grupas nometnē Lielmežā). Apglabāts Lielmežā. Apbalvots ar Aizsargu Nopelnu krustu. Rīgas meistars slēpošanā (1940.). Kara laikā pašaizsardzības grupas vadītājs. Par viņu grāmatā „Uz ežiņas galvu liku” (1993.).
Vecpiebalgas pagastā dzimis arī nacionālais partizāns Pēteris Rusovs (1909.-kritis 1945.), darbojies brāļa vadītajā vienībā. Apbalvots ar Aizsargu Nopelnu krustu. Olimpiskais meistars šaušanā (1939.).
Saulgožos (Z no Zobola ezera) dzimis skolotājs Jānis Sakša (1908.-1999.). Bijis Bērzes pamatskolas pārzinis, grāmatā „Bērzmuiža un viņas vēsture” iekļauts J. Sakšas raksts par skolas 75 gadiem. Pirms kara strādājis arī Skujenes un Dzērbenes skolā, pēc kara strādājis Taurenes un Ieriķu skolā, Rīgas rajona Berģos. Bijis Gaujenas rajona (ar centru Jaunpiebalgā) koru virsdiriģents (1950.) un Cēsu rajona dziesmusvētku virsdiriģents. S. Ergardes rakstā 2003. g. maija „Novadniekā” gan mājas kļūdaini nosauktas par Saulgriežiem.
Vecpiebalgā dzimis skolotājs Jānis Arvīds Saliņš (1891.-1971., Cēsīs). Apglabāts Cēsu Meža kapos. Strādājis Rīgā, Gulbenē, Cēsu 1. vidusskolā, kur bijis mācību daļas vadītājs. Sarakstījis mācību grāmatas matemātikā. Bet varbūt viņš jāatdod Inešu pagastam, jo tagadējā Inešu pagasta Veckaļvos dzimuši pie attiecīgā pagasta jau pieminētais agronoms Emīls Saliņš (1898.-1978.) un skolotājs Antons Ludvigs Saliņš (1898.- ?). Te jāpiebilst, ka abi dzimuši vienā gadā, viens martā, otrs oktobrī, tātad – ne brāļi.
Vecpiebalgā kalpa ģimenē dzimusi dzejniece Alma Saltupe (īstajā uzvārdā Mača, 1894.-1967.). Apglabāta Meža kapos Rīgā. Bijusi Dzelzceļu virsvaldes centrālās statistikas nodaļas darbiniece. Dzejošana nebija vienīgā viņas blakus nodarbe – E. Veidenbauma muzejā skatāma A.Saltupes veidotā skulptūra – sievietes galva „Kā gulbji balti padebeši iet”. Bijusi pazīstama ar Jāni Ziemeļnieku, Aleksandru Čaku. Raiņa viņai dāvātais dīvāns tagad J.Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā. Par viņu „Varavīksnes” 1973. gada laidumā, kur dots arī ieskats dzejnieces daiļradē.
Spuldzēnos (D no Silakroga) saimnieka ģimenē dzimis literāts Antons Salums (1883.-1906.). Viņu nošāva soda ekspedīcija netālu no Labdarības biedrības nama, nāves vietā piemineklis (1957.), apglabāts Vecpiebalgas Jaunajos kapos. Viens no Vecpiebalgas kaujas vadītājiem 1905. gadā. Viņa literārais pseidonīms Fr. Zvīlonis. Par viņu laikrakstā „Rīgas Balss” 1983. g. 17. decembrī, 1998. g. novembra „Novadniekā”.
Turpat dzimušais viņa brālis Eduards Salums (1876.-1957.) arī revolucionārs, īsu laiku bija Alauksta ciema padomes priekšsēdētājs. Sīkāk 2001. g. novembra „Novadniekā”.
Vecpiebalgā dzimis grāmatu izdevējs Pauls Skrābāns (1884.-1938.), viens no izdevēja J. Ozola darba turpinātājiem. Tulkojis no krievu valodas. Viņa dēls žurnālists un muzikologs Raimonds Skrābāns (1911.-1980.).
Kauliņos dzimis 1905. gada pagasta rīcības komitejas priekšsēdētāja vietnieks Andžs Sarmulis (1863.-1906.).Viņa dzimtās mājas nodedzinātas.
Domājams, ka Krievēnos (pie Vēveru ceļa, māju vairs nav) dzimusi dzejnieka Kārļa Skalbes māte Ede Brūklene – Skalbe. Viņa tēvs, Vecpiebalgā dzimušais Jānis Skalbe (1833.-1888., Incēnos) bijis kalējs. Kalējs un 1905. gada revolucionārs bijis arī K. Skalbes vecākais brālis Jēkabs Skalbe. Vecpiebalgas pagastā dzimis arī tālbraucējs kapteinis Jānis Rūdolfs Skalbe (1909.-1986., Masačūsetsas štatā ASV).
Latviešu pasaku ķēniņš un sirsnīgākais dzejnieks Kārlis Skalbe (1879.-1945., Stokholmā) dzimis Incēnos. Rīgā dzīvojis Mežaparkā, Jura Mātera ielā 9, mājā, kas celta 1931. gadā pēc arhitekta Matīsa Cukura projekta. 1992. g. kalnā pie Saulrietiem svinīgi apglabāja urnu ar Kārļa Skalbes un tulkotājas Lizetes Skalbes mirstīgajām atliekām. Memoriāla autori ir tēlnieki Maija Baltiņa un Andrejs Jansons, arhitekte Ausma Skujiņa. Te izmantots senais skandināviskais apbedījuma princips – aizsaule atrodas aiz ūdeņiem, tātad mirušajam jādod līdzi laiva. Tādas „velna laivas” – arheoloģijas pieminekļi – Latvijā sastopamas Talsu rajonā. Dzejnieks bijis Tautas padomes, Satversmes sapulces, 1. un 4. Saeimas loceklis. Par dzejnieku rakstīts daudz, bet te gribētu pievērst uzmanību Arvīda Plauža rakstam „Dzejnieks Kārlis Skalbe Piebalgas lielceļos”, kas publicēts izdevuma „Jaunie Stāsti un Romāni” 11. numurā (1994.).
K. Skalbes meita Ilze Legzdiņa (Skalbe) mirusi Stokholmā 1996. gadā. Pēc viņas vīra arhitekta Roberta Legzdiņa projekta pārbūvēta (1934.-1944.) 1920. gados celtā vasaras māja Saulrieti, kur atrodas dzejnieka muzejs. Turpinājums sekos
Komentāri