Mūsdienās pavisam ierasti ir ceļot, izvēloties kādu no piedāvātajiem tūrisma firmu pakalpojumiem, un jautrā kompānijā doties pa iepriekš jau zināmu un sagatavotu maršrutu. Tiesa – tā dara daudzi, bet noteikti tas nav tas, ko izvēlas Santa Prancāne. Viņa ceļo viena un atzīst, ka tā ir iespēja atvērties pasaulei, lai tā atvērtos pašam… Kā viss aizsākās
Santa stāsta, ka ceļošanas prakse aizsākusies jau sen, ar stopiem apceļojot Latviju un Lietuvu. 2000. gadā aizbraukusi uz Ameriku strādāt par auklīti. Tur viņai gribējās redzēt kaut ko vairāk, bet tūrisma firmu pakalpojumi likās ļoti dārgi. Tad arī Santa izlēma, ka var pārvietoties ar sabiedrisko transportu un doties, kur sirds vēlas.
“Pārceļoju pāri visai Amerikai no Sanfrancisko līdz Maiami. Ceļojums, protams, bija satriecošs ar rāpšanos lejā vienā no lielākajiem pasaules caurumiem – Lielajā kanjonā, pieskaršanos akmenim no mēness NASA centrā Hjūstonā, ietrāpot ieroču tirdziņā Teksasā un janvāra vidū sauļojoties Maiami pludmalē. Bet galvenais, satiku daudzus ceļotājus, kuri klīst pa pasauli mēnešiem un pat gadiem ilgi. Viņi bija ļoti interesanti cilvēki ar interesantiem dzīvesstāstiem un ļoti plašu redzesloku. Tas man bija kaut kas jauns un tā īsti nesaprotams, bet tāds, ko ļoti gribētos darīt. Bez tam nācu pie atziņas, ka ceļot vienam nav nemaz tik briesmīgi, jo visu laiku ir iespēja satikt citus ceļotājus un sarunāties,” domās dalās Santa un atklāj, ka viņas lielo ceļojumu sarakstā ir došanās uz Meksiku un Indiju.
Santa atzīst, ka ceļojot un iepazīstot pasauli mainās arī skatījums uz daudzām lietām. Dzīvē parādās cita vērtību skala. Cilvēks iemācās cienīt un novērtēt dažādas kultūras, līdz ar to labāk saprast sevi un cilvēkus sev apkārt. Ar mugursomu un ceļvedi rokās
Uz jautājumu, vai doties ceļā vienai nebūs vientulīgi, Santa atbildējusi, ka Indijā dzīvo viens miljards iedzīvotāju… un sakravājusi mugursomu, paņēmusi, kā pati saka, ceļotāju Bībeli – ceļvedi, devusies ceļā.
“Tas bija marts un Indijā pirmā pieturvieta bija galvaspilsēta Deli. No dažādām grāmatām biju sasmēlusies gudrības, ka indieši, neskatoties uz savu reliģiozitāti, ir diezgan blēdīga tauta un ceļojošu naudas maisu jeb eiropeiska izskata cilvēku tā vienkārši mierā neliks. Kad iznācu no lidostas, visi metās virsū, piedāvājot ko nu kurais. Gāju, papīru vicinādama, lai redz, ka man par taksi jau ir samaksāts. Kāds man mēģināja vēl iestāstīt, ka vilciena stacija tagad ir ciet un būs vaļā tikai desmitos no rīta. Gribēja piedāvāt viesnīcu, kur es varētu atpūsties, līdz “atvērsies” stacija. Tā pats nopelnītu komisijas maksu no viesnīcnieka. Es, protams, nenoticēju šim stāstam un devos tālāk. Nonākot galvaspilsētas vilciena stacijā, iekšēji mazliet sākās panika. Nevarēju īsti saprast, ko darīt. Vai braukt uz Džaipūru, vai palikt vienu dienu Deli. Nolēmu nekur nesteigties un izpētīt, kas notiek stacijā. Bija grūti pārvietoties, jo nācās kāpt pāri guļošajiem. Manu apjukumu, protams, pamanīja. Visu laiku mēģināja man palīdzēt, bet es ieņēmu stingru pozīciju, ka man neko nevajag. Nopirku biļeti uz Džaipūru, atradu īsto vilciena platformu, no kuras mani pavadīja žurka, kas laikam bija saodusi, ka somā ir rupjmaize un siers,” stāsta Santa un atminas, ka, sēžot vilcienā, vērojusi gar vilciena sliedēm saslietos graustus, kuros dzīvo cilvēki. Miskastes un dabisko vajadzību kārtošana, kur pagadās
“Agrā rīta stundā cilvēki tīra zobus, mazgājas un gatavojas dienai. Izbraucot tālāk no pilsētas, lauka malās slējās teltīm līdzīgi veidojumi, kur viņi acīmredzot dzīvo. Laukā spēlējas nabadzīgi ģērbušies bērni. Ik pa brīdim varēja redzēt kādu pietupušos indieti, kurš kārto savas darīšanas, garām ejošais vilciens viņus, šķiet, netraucēja,” atminas ceļotāja.
Arī Džaipūrā Santai uzbruka pūlis ar vedējiem un palīdzīgas rokas piedāvātājiem. Taču viņa neapjuka, sameklēja viesnīcu, kur apmesties, iekārtojās un devās iepazīt pilsētu.
“Drausmīgs troksnis, auto, rikšas, moči, takši, visi pīpina un sveicina. Mēģina runāties, kaut ko pārdot vai kaut kur aizvest. Jāpiebilst, ka visur gāju kājām, jo nevarēju saņemties paņemt kādu rikšu. Man likās, ka uz pieres man bija rakstīts, ka tikko esmu ieradusies šajā valstī. Skatam pavērās apdrupušas mājeles, visos galos sakarinātas reklāmas, viss netīrs, vietām lielāka, vietām mazāka miskaste. Pie miskastēm dzīvojas govis – Indijas svētākais dzīvnieks, un cūkas, kuras meklē pārtiku. Vietām pie atkritumiem varēja manīt arī ļoti netīrus un izspūrušus bērnus un sievietes. Runājot par indiešu sievietēm, nemāku pateikt, viņas ir skaistas, vai ne. Taču kleitas – sari un tunikas ar biksēm – gan tām ir košas, krāsainas, rotātas zīmējumiem un izšuvumiem. Uz ielas gan pārsvarā redzēju tikai vīriešus. Sievietes bija redzamas vai nu kopā ar kādu vīrieti, vai bariņos. Varēja manīt arī kādu vecāku sievieti vienu, bet reti,” stāsta Santa un turpina: “Nonācu templī – dievu mītnē, svētnīcā, celtnē reliģiskiem rituāliem un kulta piederumu glabāšanai, kur man viss tika pateikts, kā kas jādara. Novilku kurpes, nomazgāju rokas. Sievietes un vīrieši bija satupušies atsevišķi. Arī tur man tika veltīta īpaša uzmanība. Sievietes aicināja mani nākt sēsties tuvāk, taču es mēģināju palikt aiz muguras pēc iespējas neredzama, bet tas nebija iespējams. Daži vīrieši un galvenokārt puikas pārsēdās man aizmugurē, lai mani varētu kārtīgi apskatīt. Vēlāk devos uz viesnīcu, lai dotos pie miera. Naktī pamodos, ieslēdzu gaismu un pamanīju, ka neesmu viena… Pa griestiem un sienu rāpoja divdesmit centimetru garš ķirzakveidīgais. Kamēr sniedzos pēc fotoaparāta, tas jau bija projām,” stāsta Santa.
Apskatījusi vairākas ievērojamas vietas Džaipūrā, Santa nonāca līdz kādai fabrikai, kur pagalma vidū uz ugunskuriem vārījās vairāki milzīgi katli.
“Katlos vārīja un ar lieliem kokiem maisīja kreklus. Vienā katlā bija nikni zili, otrā – sarkani. Man stāstīja, ka tās esot dabiskas krāsvielas, kurās krekli pusstundu tiek vārīti, pievienojot sāli. Tad skaloti, turpat sakarināti un pēc tam izgludināti un vesti uz veikalu. Pats veikala priekšnieks izrādīja, kā top apgleznoti audumi. Tas bija ļoti interesanti, tiesa gan, neko tur neiegādājos, lai kā viņi centās man ko iemānīt. Vēlāk aizbraucu uz Pērtiķu templi, kur tiešām bija pilns ar svētajiem pērtiķiem. Vajadzēja nopirkt vien pārtiku un tos varēja barot no rokas,” stāsta ceļotāja. Neliela izklaide Bombejā
Ierodoties Udaipūrā, Santai pavērās jauks skats, jo pilsēta atrodas apkārt ezeram, kura vidū vēl bijušas divas salas ar pilīm. Arī viesnīca pašā ūdens malā ar jaukām terasītēm un skatu uz ezeru.
“Apskatījusi Udaipūras pili, iemaldījos vietā, kur var piekļūt pašam ezeram. Tur satiku kādu meiteni no Izraēlas, kura arī ceļoja viena. Mēs kādas divas stundas nosēdējām ezera malā, runājoties par Indiju, skatījāmies, kā veca sieva cītīgi velēja veļu. Mēs nevarējām vien nobrīnīties, kur vecā sieviete ņem tik daudz spēka šādi darboties. Katru lupatu tā burzīja pa rokām ar ziepēm un tad dauzīja ar lielu koka vāli. Kāda cita sieviete mazgājās, noģērbusies gandrīz kaila,” redzētajā dalās Santa un stāstā pārceļas jau pie došanās uz nākamo Indijas pilsētu – Bombeju.
“Turp devos autobusā un ceļš tik ļoti vilkās. Brīžiem šķita, ka divas dienas būs jābrauc līdz turienei. Apstājoties pie dzelzceļa pārbrauktuves, vīrieši, kā pats par sevi saprotams, izkāpa un pie paša autobusa pačurāja. Ar to Indijā vīriešiem nav problēmu, jo to viņi dara jebkur. Iebraucot Bombejā, autobuss sabuktēja vieglo automašīnu. Tā kā indieši sāka pamest autobusu, varēja saprast, ka gaidīt, kad autobuss brauks tālāk, nav vērts. Bombejā bija jautri. Dzīve un tusiņš viesnīcā bija jauks. No vērtīgiem objektiem apskatīju tikai Ziloņu salu, bet viss pārējais bija vien izklaides kopā ar citiem ceļotājiem – iešana garās brokastīs, pusdienās un vakariņās, spēlēšanās ar ielu bērniem un atkaušanās no tirgotājiem. Kopā ar meitenēm no Jaunzēlandes un Zviedrijas aizbraucām uz Ziloņu salu, kur dzīvus ziloņus gan nesastapām. Taču tur mūsu lielais piedzīvojums paliks atmiņā. Mums uzbruka pērtiķis un atņēma ūdens pudeli, kuru, uzkāpis kokā, attaisīja un izdzēra,” stāsta Santa. Kāzās par fotogrāfi
Pa vidu guvusi iespaidus vairākās Indijas pilsētās, Santa nonāca Hampi. Atradusi viesnīcu un tempļu apmeklējumus atlikusi uz otru dienu, ceļotāja devās iepazīt pilsētas apkārtni.
“Atradu mango koka restorānu. Tā kā bija karsts, tad šis restorāns šķita kaut kas īpašs. No akmens izbūvēti lieli pakāpieni, uz tiem salikti galdiņi. Mierīgi tur varēja dzīvoties, skatīties uz upi un lielajiem akmeņiem. Un tas viss liela mango koka ēnā. Vēlāk, iepazīstot pilsētu, nonācu pie skolas, kur meitenes gribēja ar mani fotografēties. Meitenes katra bija citādāk ģērbusies, taču, kā man stāstīja, Indijā skolās valkā formas. Katrai skolai ir savs formas tērps. Skola bija maziņa. Uzbūvēta uz klints. Tikai izskatījās, ka tualetes skolā nav, jo par to liecināja visapkārt saulē izkaltušas čupiņas. Tālāk bija mazs ciems, ar zemām mājiņām bez logiem. Cilvēki dzīvoja ļoti nabadzīgi. Ciema vidū bija ierīkota aka, sievietes lēja krūkās ūdeni un, tās uz galvas turēdamas, nesa uz mājām,” stāsta Santa un turpina: “Pastaigājos pa galveno Hampi ielu. Visa dzīve tur notiek uz ielas. Vakarā kāds puika pārdzen mājās kazu bariņu, turpat staigā gailis ar savu vistu pulciņu, divas govis mēģina savā starpā sadalīt kartona kasti. Apkārt spēlējas pliki bērneļi,” atmiņās dalās Santa.
Nākamajā dienā aizklīdusi līdz kādam templim, kur bija sapulcējies indiešu bariņš, viņa kļuva par liecinieci indiešu kāzām.
“Viņi aicināja mani ienākt un izrādījās, ka tur notika kāzas. Līgava bija ģērbusies sarkanā sari, bet līgavainis baltos paltrakos. Abi bija izrotāti ar ziedu virtenēm. Pie ieejas kāds vīrs stāvēja ar bļodu un visiem bija jāpaņem sauja rīsu, ko pēc tam bērt virsū jaunlaulātajiem. Ieraudzījuši manu fotoaparātu, viņi lūdza, lai viņus nofotografēju. To arī godam izdarīju un apsolīju, ka bildes viņiem aizsūtīšu,” stāsta Santa. Ar indieti par Indiju
“Pat, ja viņi ir badā, esmu laimīgs, ka viņi ir dzīvi,” tā par savu ģimeni vilcienā man teica kāds puisis. Indijā ir samilzušas problēmas ar Pakistānu un citām apkārtējām valstīm, kuras tiek apgādātas ar ieročiem un kūdītas pret Indiju. Vēl viņš teica, ka Indijā ir augsts bezdarba līmenis, ka pirms kara daudzi indieši brauca strādāt uz Irāku, bet, kad ienāca amerikāņi, visiem indiešiem vajadzēja pamest valsti. Tagad viņi ir atpakaļ, lielākajai daļai indiešu nav darba un iespēju nodrošināt savas ģimenes. Tāpēc nav brīnums, ka dažs kļūst par laupītāju vai slepkavu. Kā skaidroja indietis, augstais bezdarba līmenis veicina situāciju, ka darba devēji var izrīkoties ar strādniekiem pēc patikas – nemaksāt algas vai atlaist no darba. Viņš stāstīja, ka eiropieši braucot uz Indiju pēc orgāniem transplantācijai, jo tos Indijā varot brīvi dabūt. Cilvēka dzīvībai neesot vērtības. Indijā ir problēmas arī ar narkotikām, ko veicina augstais bezdarbs. Jautāju viņam par reliģiju, viņš atbildēja, ka tā attiecas tikai uz privāto dzīvi, bet tai nav nekāda sakara ar biznesu. Viņš stāstīja, ka nekam skaistam, tai skaitā mīlestībai, nav nekādas vērtības. Un to teica puisis, kurš savos divdesmit gados vairākkārt saskāries ar nāvi,” sarunu atceras Santa.
Ceļotāja piebilst, ka Indijā vilcienos ir daudz prusaku, par ko vietējie nebēdā. Tikai Santai tas izraisījis izbrīnu un vienu sievietes cienīgu kliedzienu, par ko apkārtējie brīnījušies.
“Toreiz vilcienā sarunājos ar kādu indiešu sievieti, kura bija matemātikas skolotāja. Kā viņa stāstīja, Indijā no mācībām brīvas ir tikai desmit dienas. Tad viņa ar bērniem brauc apciemot savus vecākus. Stāstīju viņai par Latviju, par aukstumu un sniegu, ko viņa īsti nevarēja iedomāties. Runājāmies arī par izglītības sistēmu Latvijā un Indijā. Viņa stāstīja, ka Indijā meitenēm ir bezmaksas skolas, bet zēniem par maksu. Iemesls vienkāršs – ja meitenēm skola būtu par maksu, maz viņu sūtītu skolās. Lai rūpētos par māju, izglītību nevajag. Vispār Indijā ir gadījumi, kad, piedzimstot meitai, to nogalina. To pat reāli varēju iedomāties, jo Indijā, ejot pa ielu, sieviešu kārtas pārstāves īpaši daudz nevarēja pamanīt…” stāsta Indijas apceļotāja. Turpinājums nākamajā numurā
Komentāri