Līgatnes dienas centrs “Saulespuķe” iesaistījies ES finansētajā programmā, kas no pusgada līdz pat gadam dod iespēju Eiropas jauniešiem vecumā no 18 līdz 30 gadiem strādāt kādā no Eiropas valstīm. Darbs ir bezpeļņas, tomēr brīvprātīgajiem tiek apmaksāti ceļa izdevumi, uzturēšanās un ēdināšana, kā arī apdrošināšana un valodas kursi. Kopumā tā ir lieliska neformālās izglītības, patstāvīgas dzīves un citas kultūras un realitātes izbaudīšanas iespēja, kam piekrīt arī 23 gadus vecā portugāļu meitene Marisa Daniela Oliveira Soulsa, kura dzīvos Latvijā un gūs jaunus iespaidus līdz pat vasaras beigām.
Kā stāsta meitene, pirms braukšanas uz Latviju beigusi studijas un ieguvusi grādu psiholoģijā.
“Nebiju gatava uzreiz pēc mācībām meklēt darbu un sākt strādāt. Portugālē jauniešiem nav daudz iespēju, bet es mīlu savu valsti. Tāpēc nolēmu kaut kur doties. Iegūt pieredzi, iepazīt citas kultūras, iemācīties un redzēt, kā cilvēki dzīvo citās pasaules vietās un ko dara. Uz Latviju braucu, jo iepriekš neko par šo valsti nezināju. Gribēju doties tieši uz šo Eiropas pusi. Mani neinteresēja Spānija vai Itālija, jo esam diezgan tuvi kaimiņi. Manā redzeslokā bija Latvija un Igaunija,” skaistā angļu valodā stāsta Daniela un pa vidu iesprauc atvainošanos, lai neņemot vērā, ja viņai aizmirstoties kāds vārds angliski, jo tā neesot viņas dzimtā valoda.
“Novembrī uz NATO sanāksmi Latvijā bija ieradies arī mūsu valsts premjerministrs. Šī informācija izskanēja mūsu medijos, sāku meklēt arvien vairāk informācijas par Latviju un iemīlēju to. Mani pārsteidza Latvijas daba un viss, ko par šo valsti uzzināju,” stāsta Daniela un turpina: “Pēc viena atteikuma man piedāvāja iespēju braukt uz Līgatni un strādāt ar bērniem. Man ļoti patīk bērni. Bez tam biju aizrāvusies ar Latviju, tāpēc, daudz nedomājot, nolēmu doties šurp un to nenožēloju,” atzīst meitene.
Daniela nebaidās, ka sākumā varbūt ies grūtāk, kamēr iejutīsies svešā valstī un jaunā vidē.
“Sākumā uztraucos, kā mēs sazināsimies, ja es nezinu latviešu valodu. Portugālē mēģināju atrast portugāļu – latviešu vārdnīcu, bet neatradu. Taču mani uzņēma labi, un pirmais satraukums ir aiz muguras,” stāsta meitene un atzīst, ka, ierodoties Latvijā, bija cerējusi ieraudzīt sniegu.
Daniela stāsta, ka trīs nedēļu laikā, kamēr dzīvo te, pamanījusi jau pirmās atšķirības.
“Jūs sasveicinoties sniedzat roku, bet mēs dodam buču uz vaiga. Biju apjukusi un nesapratu , kas man jādara. Negribas, lai mani pārprot, ja kādam iedošu, piemēram, buču. Pārsteidz arī tas, ka jūs, ienākot telpā, novelkat apavus. Mēs tā nedarām. Skatījos un nesapratu, vai arī man tas jādara,” pirmajos iespaidos dalās Daniela.
Jautāta par jauniešu dzīvi Portugālē, viņa atbild, ka viņiem populāra ir kafijošana.
“Ar draugiem savācamies kafejnīcās un stundām sēžam, dzeram kafiju un pļāpājam. Šeit redzu, ka tā nav. Brīvdienās mēs kafejnīcā sēžam trīs, četras stundas, runājoties par to, ko darījām, ko esam piedzīvojuši. Droši vien tāpat kā jūs, arī mēs ejam brīvdienu vakaros izklaidēties. Kas vēl? Mums nav sniega, mēs esam futbola zeme. Visi jaunieši un bērni spēlē futbolu. Bez futbola mūsu dzīve nav iedomājama. Vēl mēs daudz ejam uz aerobiku, stepa nodarbībām un sportojam,” stāsta jauniete, kura trīs nedēļu laikā ir apguvusi arī pāris vārdus un frāzes latviešu valodā.
“Ir grūti, bet es cenšos. Visi man palīdz, pat mazie bērni pamāca, kā pareizi jāizrunā kāds vārds latviešu valodā. Protu jau pateikt: “Labdien”, “Uz redzēšanos” un vēl citas pieklājības frāzes. Arī to, ka: “Man garšo cepumi!” Centīšos iemācīties latviešu valodu, kamēr būšu te. Zinu portugāļu, angļu, franču un nedaudz spāņu valodu, taču ceru, ka pēc septiņiem mēnešiem pratīšu arī latviešu valodu,” domās dalās Daniela un atklāj, ka, internetā sarakstoties ar draugiem no Portugāles, beigās vienmēr viņa uzraksta arī kaut ko latviski, piemēram, “Uz redzēšanos!”
Komentāri