Daudzpusīga, spēcīga, intelektuāli bagāta un garīgi neatkarīga personība, kuras devums vēl līdz galam nav novērtēts – tādu Edgara Jundža, mācītāja un zinātnieka, iejūtīga un reizē nesalaužama cilvēka tēlu iezīmēja konference “Edgars Jundzis – teologs, valodnieks, pētnieks … un”, kas teologa dzimšanas dienā – 19.janvārī – notika Zinātņu akadēmijā.
Jaunpiebaldziete, novadpētniece Vēsma Johansone, iepazīstinot konferences dalībniekus ar mācītāja un zinātnieka dzīves gājumu, izmantoja gan aculiecinieku stāstījumus, gan preses un arhīvu materiālus. Edgars Jundzis daudzus gadus padomju laika reliģiju noliedzošajā gaisotnē kalpoja Jaunpiebalgas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Pagasta ļaudis mācītāju atceras kā dziļu sirds cilvēku, iejūtīgu un atsaucīgu, tolerantu, gatavu uzklausīt un iedziļināties pretējos viedokļos. Kaut tajā laikā reliģija oficiāli tika nosodīta un amatpersonas par tās atbalstīšanu varēja izpelnīties nopietnas nepatikšanas, Edgars Jundzis ar savu personības spožumu prata panākt neoficiālu atbalstu dievnama uzturēšanā. Protams, liela nozīme neafišētajai, bet veiksmīgajai sadarbībai ar kolhozu, tā laika vietējās varas centru, bija jaunajiem kopsaimniecības “Piebalga” vadītājiem, kas, tikko no studiju sola nākuši, nedomāja ortodoksālo komunistu kanonu ietvaros. Vēsmas Johansones savāktā materiāla par Edgara Jundža dzīves gājumu ir ievērojami vairāk, nekā varēja pateikt referātam atvēlētajā laikā, bet daudz plašāku ieskatu pagastā godātā mācītāja gaitās būs iespējams gūt viņas veidotā izdevumā “Jaunpiebalgas baznīca un tās mācītāji”. Grāmatu lasītājiem plānots nodot šī gada vidū.
Mācītājas Sarmītes Fišeres atmiņas bija personīgu jūtu caurvītas. Jundža kungs ir bijis tuvs cilvēks viņas vecākiem, vecvecākiem. Tieši viņš bijis tas, kas, jau meitenei mazai esot, Sarmītē saskatījis to dzirksti, kas vajadzīga Dieva vārda sludinātājam. Kā garīgais tēvs Edgars Jundzis ir bijis ar viņu kopā grūtos brīžos, stiprinājis un dalījies savās bagātīgajās zināšanās.
Sarmīte Fišere ar dziļu aizkustinājumu runāja par Edgara Jundža ticības un gara spēku, kuru nespēja saliekt Vorkutas nometnē pavadītie gadi. “Izejot Golgātas ceļu, atgriezās dzimtenē grumbainu, bet tikpat gaišu vaigu,” tā Sarmīte Fišere raksturoja nesalaužamo personību, kas nepadevās pat fiziskai iespaidošanai. Runātāja atcerējās kādu epizodi, kuru dzirdējusi no savējiem. Edgaram Jundzim Sibīrijas nometnē likts vai nu noliegt Dievu, vai rāpot pa sadauzītiem stikliem. Viņš izvēlējies pēdējo.
Edgara Jundža dēls akadēmiķis Tālavs Jundzis pētījis tēva lietu arhīvos, atklājot, ka 1951.gadā notiesātais mācītājs Vorkutā nokļuvis par pretpadomju literatūras glabāšanu, proti, par pāris žurnāliem no Ulmaņlaikiem. Protams, īstais, bet nepateiktais iemesls no dokumentiem dūries kā īlens no maisa – kāds sprediķis Rīgas baznīcā, kurā zemteksti bijuši nepārprotami. Jā, atzina tie, kas personīgi bija labi pazinuši Edgaru Jundzi – viņš ticēja Latvijas neatkarības atjaunošanai un valstiskumam pat dziļās padomju stagnācijas gados.
Vorkutas nometnēs pavadītajā laikā Edgars Jundzis saglabājis un attīstījis savu plašo prātu. Te tapusi iecere par teoloģijas zinātņu doktora disertāciju, kas aizstāvēta 80.gados.
Akadēmiķis, fiziķis Andris Buiķis un literatūrzinātnieks Arno Jundze, Edgara Jundža mazdēls, atklāja mazāk zināmas teologa interešu šķautnes. Viena no tām – cilvēces labklājības veicināšana, radot mūžīgo dzinēju. Kaut jau pirms daudziem gadsimtiem zinātne to norakstījusi kā neiespējamu, Edgars Jundzis radis jaunu skatījumu uz šo tēmu. Kā sacīja Andris Buiķis, mācītāja atziņas sasaucas ar modernākiem šodienas pētījumu virzieniem.
Viens no Edgara Jundža daudzpusības apliecinājumiem ir univaloda, kuras mērķis bijis nojaukt valodu barjeras un veicināt sapratni. Tā tapusi uz vairāku valodu bāzes, kuras pārvaldījis Edgars Jundzis. Univaloda idejiski sasaucas ar esperanto, bet ir vienkāršāka un labāk apgūstama, taču no šodienas skatījuma šāda valodas pieeja zaudējusi aktualitāti.
Lirisko personības stīgu atklāj dzeja, ko atstājis mācītājs, un līdz galam neuzrakstītās operas “Gaismas pils” librets. Piesaisti savai tautai rāda folkloras pētījumi. Edgars Jundzis izteicis hipotēzi par cilpu un mezglu rakstu, vērtējot to kā iespējamu senlatviešu pieraksta formu.
Netradicionāls virziens kristietības pētniecībā ir Edgara Jundža disertācija “Jēzus dzīve uz sinoptiskās un johaneiskās tradīcijas pamata”, atzina Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki Solveiga Krūmiņa – Koņkova un Nikandrs Gills. Zinātnieki pauda viedokli, ka padomju gados rakstītajā, tā laika Latvijas teoloģiskām tradīcijām nepieņemamajā darbā autors uztvēris to virzienu, kas bijis aktuāls Rietumos.
Solveiga Krūmiņa – Koņkova vērtēja, ka disertācija nav tikai revolucionāra, bet unikāla, un tai jāatrod vieta Rietumu teologu diskusijās par Jēzus dzīvi.
Katrs nākamais slānis, ko atklāja runātāji, rādīja Edgara Jundža spēku. Spēku, kas aicina atcerēties un smelties viņa dzīves gājumā, gūt ideju dzirkstis no viņa atstātā bagātīgā darbu klāsta.
Edgara Jundža simtgadei veltīto konferenci rīkoja Jaunpiebalgas pašvaldība, Latvijas universitātes (LU) filozofijas un socioloģijas institūts un Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa. Tajā piedalījās gan jaunpiebaldzēni, gan sabiedrībā pazīstami zinātnieki, mākslinieki un citi interesenti, kā arī Edgara Jundža radinieki.
Uzsverot E.Jundža devumu garīgās dzīves vides veidošanā Jaunpiebalgā, konferences atklāšanā runāja pagasta padomes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs un Jaunpiebalgas ev.lut.draudzes mācītājs Uldis Jumejs. Konferenci vadīja LU filozofijas un socioloģijas institūta direktore, profesore Maija Kūle.
Edgars Jundzis – teologs, valodnieks un citādi domājošais Dzimis 1907. gada 19. janvārī Valkas apriņķa Omuļu pagastā. Miris 1986. gada 21. oktobrī. Apglabāts Jaunpiebalgas kapos. Par mācītāju ordinēts 1929. gadā. Strādājis kā mācītājs Rīgā Pētera – Pāvila igauņu draudzē, Gulbenē, Lejasciemā, Lubānā, Jaunpiebalgā. Bijis cilvēks ar daudzpusīgām interesēm – stenogrāfija, esperanto, pilskalni, mezglu raksti, tautasdziesmas.
Komentāri