Stalbes vidusskolas vēstures skolotāja Antra Priedīte šogad saņēma īpašu ielūgumu. Tas viņai kā mīļākajai skolotājai Stalbes vidusskolā bija adresēts no tagadējā Cēsu ģimnāzista, ielūdzot skolotāju uz Draudzīgā aicinājuma svētkiem.
Par vēstures mācīšanu, par aizrautību seno notikumu izzināšanā un īpaši par tā dēvēto pasaules brīnumu – Ēģiptes piramīdām – risinājās saruna ar Antru Priedīti.
– Ko jaunu zinātne atklājusi par piramīdām?
– Nīlas rietumkrastā, kur sākas akmeņainais tuksnesis, atrodas daudzu paaudžu mīkla – Mirušo pilsēta. Pagājuši gadu tūkstoši, attīstījusies zinātne, bet Ēģiptes piramīdas valdzina ar majestātiskumu un noslēpumiem. Lai ko arī uzzinām, tas nebūt neizskaidro piramīdu tapšanu un nozīmi. Veikti pētījumi, izsacītas hipotēzes, bet īstā atminējuma vēl nav. Piramīdu apmēri un apstrādes precizitāte, kurai pateicoties, smalki apstrādātie bluķi bez saistvielas turas gadu tūkstošiem, liek šaubīties, ka tas bijis roku darbs. Vēl dīvaināk piramīdu izcelsmi piedēvēt ārpus Zemes iedzīvotājiem, bet zināšanas, kas pielietotas celtņu tapšanā, ir saistāmas ar ļoti augstu tautas vispārējo attīstības līmeni. Kad to vēstures stundā stāstu skolēniem, viņi aizrautīgi klausās, domā līdzi.
Nu parādījušies apgalvojumi un pierādījumi, ka piramīdu vecums ir daudz senāks, nekā rakstīts grāmatās, arī skolu mācību grāmatās. Izpētot Mikerīna piramīdas plaisas zemāk par tuksneša līmeni, secināts, ka tās radušās mitruma ietekmē, bet pēdējais mitruma periods Ēģiptē beidzās pirms 7000 gadu.
– Ko skolēniem stāstāt par Ēģiptē radīto pasaules brīnumu?
– Bērniem stāstu, ka, pētot piramīdas, parasti akcentu lika uz apbedījuma funkciju, tomēr lielākā daļa tā arī palikušas tukšas. Tātad piramīdas nav tikai kapenes, tām ir kāda svarīga nozīme visā cilvēces vēsturē. Apskatot ēģiptiešu reliģiskos priekšstatus, vēl nav izprasta vārdu „pasaule baidās no laika, bet laiks baidās no piramīdām” jēga. Man ir interesanti pašai un ar bērniem kopā domāt, kāda tad ir šī jēga.
Viena no pašlaik drosmīgākajām hipotēzēm, kas izskaidro piramīdu būtību, runā par teleportāciju, par iespēju ar piramīdu palīdzību pārvietoties laikā. Ir stāsti, ka Heopsa piramīdas virsotnē nonākušais zaudē laika un telpas izjūtu un pēc atgriešanās stāsta dīvainas lietas vai nevar pateikt neko. Varbūt ēģiptiešiem bija zināšanas, kas šodien jāatklāj no jauna? Neesmu mierā ar skaidrojumu, ka ēģiptieši prata pielietot tikai primitīvākos darbarīkus. Kā tad viņi varēja vairākas tonnas smagus bluķus nogādāt simtiem kilometru, celt pāri upei un tik precīzi apstrādāt? Par daudz ko šajā sakarā man likušas aizdomāties Ernsta Muldašova grāmatas. Viņš piramīdu celtniecību piedēvē iepriekšējām civilizācijām – mūs uzskatot par piekto civilizāciju. Vajag redzēt, kā bērni tajā ieklausās. Protams, zinātniekiem vēl jāmeklē pierādījumi piramīdu īstenajai nozīmei un pielietojumam. Kā tas notiek, centos izzināt, rakstot kursa darbu par jaunajām teorijām, kas radušās piramīdu sociālā un reliģiskā fenomena pētīšanā. To sagatavoju ne tikai studijām Universitātē, bet, kolēģu pierunāta, iesniedzu arī Cēsu rajona skolotāju metodisko materiālu bibliotēkai.
– Kuru klašu skolotājiem var noderēt šis materiāls?
– 6. klasē, kad bērniem jāmāca par pasaules daļām, vienu, kur ir šīs attīstītās civilizācijas, un otru pasaules daļu, kur valda akmens laikmets. Otrreiz šai tēmai jāpieskaras 10. klasē, pievēršoties cilvēku attīstībai.
– Sabiedrībai tagad ir savs spriedums, kā skolā jāmāca vēsture. Vai to ikdienā izjūtat?
– Nē. Tikai izlasu, ko pakladzina avīzēs.
– Bērniem patīk skolotāju novirzīt no temata, vedinot uz diskusiju, lai stundā netiktu izsaukti atbildēt.
– O, jā! Ja kāds vēstures temats man ir tuvs, es atdzīvojos, un stāstījums kļūst daudz aizrautīgāks. To nevar nepamanīt. Mācot par vēstures gaitu, ir pietiekami daudz iespēju izdarīt atkāpes un stāstījumā iestarpināt to, kas mani aizrauj. Pie ēģiptiešiem atgriežos, kad stāstu par reformāciju. Tas gan nesaistās ar senajiem laikiem, bet skar reliģiskos jautājumus. Sarunu par svētvietām, par reliģijām sasaistu ar to, kā cilvēki sākuši ticēt un kāpēc. Tad var spriest, vai reliģija ir pasaka, vai agrāko civilizāciju piedzīvotā atspoguļojums. Ēģipti kā piemēru var minēt, kad jārunā par lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem.
– Teorijas par senajām civilizācijām turpina attīstīties. Kur par to var uzzināt?
– Visvairāk žurnālā „Mistērija”. To lasot, var domāt, kas notiek, uz kurieni mēs ejam. Tur uzzināju arī par piramīdu pētniekiem. Ne jau tiem, kuri braukuši uz Ēģipti, kaut ko rakuši. Tur jau sen nav ko rakt. Neko neuzraks. No jau zināmās informācijas tiek izdarīti arvien jauni secinājumi, analizētas cilvēku spējas. Piramīdu rašanās liek aizdomāties arī par domu spēku, pat teleportēšanu, piemēram, kā priekšmetus dematerializēt un otrādi.
– Kur mūsdienās mēs saskaramies ar dematerializētu vidi?
– Tas ir laiks. Laiks nav līnija, bet sfēra, un gaišreģi to redz. Mēs nosapņojam to, kas būs. Sapņi ikvienam var pierādīt, ka laiks nav tāds laiks – no viena punkta līdz otram. Tāpēc jau mēs sakām, ka nav laika, un jūtam, ka 24 stundas ir sarāvušās. Pulkstenis skaita, bet laiks tomēr nav tverams. Laiks pārveidojas. Parādās aizvien vairāk pētījumu, ka laiks nav tas, kā mēs to mērām. To pašu var teikt par matēriju – domu. Vispirms bija vārds, teikts reliģijās. Cilvēki domu materializējuši. Klasē mēs filozofējam par tēmu: ”Viss, kas būs, jau ir. Tikai neprotam tam pieslēgties”.
– Ko mācību grāmatās ar jaunajām zināšanām varētu apšaubīt?
– Skolu grāmatas gan nebalstās uz analīzi, tikai faktu nosaukšanu, bet arī tur būtu ko iebilst. Laikā, kad Ēģiptē algebra, matemātika, astronomija, visas zinātnes, arī rakstība bija kā augsti attīstītām civilizācijām, tagadējā Latvijas teritorijā cilvēki ar akmeņiem skrēja pakaļ zirgu baram. Kāpēc tā? Un kur attīstītā civilizācija palika? Pēc tam taču nāca viduslaiki, kad cilvēkus dedzināja sārtā par uzskatu, ka Zeme ir apaļa. Cilvēce taču iepriekš jau to zināja. Kur tās zināšanas palika? Kāpēc tās bija jāatklāj no jauna? Ir teorijas, ka uz Zemes bijis vesels piramīdu režģis. Amerikā bijušas līdzīgas celtnes. Dažādi veidojumi atrasti Himalaju kalnos.
– Vai negribat savām acīm skatīt Ēģiptes piramīdas?
-Ja ieraudzīšu piramīdas kā tūriste, ko man tas dos? Runa jau ir par noslēpumu, ko tās glabā, par to, ka cilvēcei jākļūst cilvēcīgākai – mēs par daudz materializējamies. Karojam dēļ naftas, kaut jaunākās tehnoloģijas ļauj bez tās iztikt, akumulatoru iespējams uzlādēt arī ar zemes siltumu.
– Vai zināšanas palīdz pārvaldīt laiku, kas nav nogrieznis?
– Jā! Uz daudz ko varu paskatīties vienkāršāk, nesaspringt, kā to kādreiz darīju. No kurienes tad nāk zināšanas? Nomodā vai sapņos, kad cilvēks pēkšņi redz un saprot, vai arī roka pēkšņi pati raksta? Mīlestības spēks varētu dot jaunas iespējas.
– Kā jaunā paaudze tagad mācās?
– Viņi vairs nespēj to darīt tā, kā mēs un lielu daļu faktu materiāla nemaz nevar paturēt galvā. Kādreiz skolotāji par to pasmejas – jauniešu galvā cietais disks ir pilns. Agrāk bērni iegaumēja pagātnes sīkumus, ko tagad nevar iemācīties. Kad nonācu pie atziņas, ka bērniem slodze skolā ir tūkstošreiz par lielu, sapratu, ka mācīšanai jāpieiet vienkāršāk. Jāiemāca domāt. Ja pratīs analizēt, vienmēr spēs tikt līdzi. Tehnoloģiju attīstība, televīzija skolēniem liedz iespēju fantazēt. Viņiem grūti iedomāties, piemēram, jaunlatviešus. Kad aicinu padomāt, kā tas bija, kad nekā nebija, bērni nesaprot. Arī to, kā varēja 12 stundas strādāt un neatpūsties. Nosaucu vārdu Homērs. Par ko viņi domā? Par Simpsoniem televīzijas seriālā.
Man vienmēr paticis pafantazēt par vēsturi, tikai skolas laikā ne ar vienu to neapspriedu. Vidusskolā taču bija tikai divas tēmas – Lielais Tēvijas karš un partijas kongresi. Man šķiet, arī tagad ideja par Latvijas vēstures mācīšanu ir sakropļota. Vēsturi vairs nemāca 5. klasē, bet tieši tad es veltīju laiku priekšstatu radīšanai par Latvijas vēsturi. Ko gan var mācīties par seno Ēģipti vai Divupi, ja bērns nezina, kas bijis tepat? Tad bērni vispār nevar aptvert vēsturi, ja nesāk ar domāšanu par tuvāko, par saviem senčiem, par pašiem.
– Ko valsts eksāmenā grib no pamatskolas beidzēja?
– Pārbaudīt, vai skolēni zina Latvijas vēsturi. Eksāmens ir prātīgi sastādīts. Pirmā daļa balstīta uz faktu noskaidrošanu, otrā – prasmi analizēt avotus, trešā – izteikties esejā. Tā dažiem var būt problemātiska.
– Vai Latvijas vēsturē arī var atrast mistiku?
– Var, ja grib. Piemēram, par senajiem kuršiem, par kuriem pirmās ziņas nāk no Grieķijas un Romas, it kā te līdz 13. gadsimtam, krusta kariem, dzīvojuši zintnieki un burvji. Rakstos teikts, ka daudzi braukuši pie kuršu baltbārdainajiem vīriem zīlēt nākotni.
– Vai Latvijas valsts izveidošanās starp divām lielvarām arī nav mistika?
– Nē. Toreiz tādi bija apstākļi, un arī ļoti stipras nacionālās jūtas.
– Vai tagad arī Stalbē tās jūtamas?
– Tagad vairāk aug kosmopolīti. Tāda ir ekonomiskā situācija. Ir ģimenes, kas jūsmo par padomju laikiem.
– Jauniešiem nepatīkot mācīties tieši 20. gadsimta vēsturi?
– Jā gan. Varbūt es nemāku stāstīt, iedegties, kā stāstot par seniem laikiem?
Audzināmā klase – desmitie, zinot, kā es stāstu par viduslaikiem, franču revolūciju, Latvijas vēsturi, bet tagad atkal par aizvēsturi, man jautā –skolotāj, kāpēc jums tā aizvēsture tā patīk? Tāpēc, ka patīkamāka, jo tad nekaroja. Kas notika vēlāk? Posts un mēris.
<b>- Kas vēsturisks ar mums notiek tagad?
– Ja domā par Zemi kopumā un vērtē no augstāka leņķa, tad procesi uz Zemes ir likumsakarīgi. Ja analizē, ka gaidāma laikmeta maiņa, tad tā jau, notiek un reizē notiek civilizācijas maiņa. Civilizācijām atkal ir tendence sajaukties. Kā pie Bābeles torņa mēs pašķīrāmies, tā droši vien saiesim kopā.
– Kas mūs gaida nākotnē?
– Viss, kas mūs gaida nākotnē, ir atkarīgs no katra paša domām. Vai radīsim labestības sajūtu, vai tikai domāsim, kā vairāk nopelnīt, kā izraut citiem no mutes. Ne velti tagad notiek tik daudz katastrofu. Jaunais laikmets atsijā nederīgos. Prāmim Estonia nogrimstot, daži tomēr palika dzīvi. Tas bija viņu liktenis. Iespēja izvēlēties tomēr pastāv, tāpat kā intuīcija. Reizēm mani mulsina augstākā saprāta eksperimenti ar pasauli, ar mums. Uz ko augstākais saprāts virzās? Nejauši katrā ziņā nekas nenotiek. Nākamajai civilizācijai augstākais saprāts atvēršot trešo aci.
Esmu pieķērusies domai, ka piramīdas celtas ar uzdevumu attīrīt domas, kuras mēs raidām kosmosā. Būtībā piramīdās ir enerģija sagriezt laiku tā, kā tas ir sagriezts. Un mēs nekad nevarēsim aptvert piramīdu varenību.
Komentāri