Raiskuma sanatorijas internātpamatskolas latviešu valodas skolotāja Ausma Tērauda pazīstama kā liela grāmatu lasītāja. Viņai bērnu dienas saistītas ar ganu gaitām, kur līdzi tika ņemta grāmata. Pirmās bija pasaku grāmatas. Pirmā pasaka – “Garā pupa”. Ausma arī aizrāvās ar kalendāros publicētajiem stāstiem. Tolaik nebija elektrības, un lasīt nācās petrolejas lampas gaismā.
Ausmas vērtējumā grāmata daudz ko pasaka priekšā: “Grāmata uz kādu laiku var spēcīgi ietekmēt. Pēc lasītā man paliek izpratne par cilvēku, par uztveri, par draudzību, mīlestību, kā viņš jūt…Man katru dienu ir kaut kas jāizlasa. Tagad daudz izmantoju bibliotēku, jo grāmatas maksā dārgi. Daudz lasu par realitāti, ceļojumiem un dzīvniekiem. Mani saista Zenta Mauriņa. Mūsu skolā ir divas ļoti gudras meitenes, kurām nākas dzīvot ratiņkrēslā. Viņas iestudējušas uzvedumu par Zentu Mauriņu, stāsta par rakstnieces dzīvi un atziņām. Tā gribu paplašināt garīgo pasauli jauniešiem.”
Ausmai mājās ir daudz grāmatu. Izlasītās atdāvina vai dod lasīt bērniem, saviem skolēniem. Bet pati izmanto bibliotēku. Jaunus izdevumus nepērk bieži, jo grāmatas ir dārgas. “Bez grāmatām nedzīvošu. Nauda? Nedrīkst teikt, ka nepietiek, pietiek,” atzīst Ausma. “Novērtēju arī to, kas jau man ir mājās. Bieži pārlasu Ojāru Vācieti. Kad redzēju uzvedumu “Mazais princis”, pēc tam pārlasīju grāmatu. Bet, protams, ir cilvēki, kuriem cita pieredze. Nevar nosodīt tos, kuri lasa mazāk, to nosaka iekšējā nepieciešamība. Viņiem piemīt cita dzīves gudrība. Dažkārt cilvēku dzīves stāsti ir gudrāki par grāmatās lasīto. Garīgā bagātība nāk no dabas spēkiem.”
Grāmatās lasītais sasaistāms ar reālo dzīvi. Pērnvasar Ausmai interesanta bijusi tikšanās ar dejotāju un horeogrāfi, vienu no retajām, pasaulē pazīstamajām izcilajām latvietēm – dejotājām Viju Vētru. Lasīta arī grāmata par viņu. Par dejotāju atainotais saistās ar Ausmas pašas pārdzīvoto. Kā Vija Vētra saka: “Gadi var pagaidīt, bet viss piedzīvotais ir bagātība.”
