Pavasaris ir laiks, kad mūsu ēdienkartē arvien vairāk atgriežas zaļumi un dažādi dārzeņi, jo gurķi sāk garšot pēc gurķiem, arī tomātos jau var nojaust tomātu īpašo smaržu. Ir tik garšīgi un vienkārši sataisīt gurķus ar krējumu un notiesāt tos ar svaigu maizi. Bet reizēm jau ir vēlme iebaudīt arī kaut ko nedaudz atšķirīgāku.
Esot Itālijā, nedaudz varēju iepazīties arī ar nacionālo virtuvi, ar tās divām galvenajām sastāvdaļām – pastu jeb makaroniem, kā tos saucam šeit, un picu. Bija interesanti uzzināt par picas tradīcijām, jo īsta pica ir itāļu virtuves lepnums. Ja picu pasniedz pusdienā, tā, visticamāk, ir sildīta mikroviļņu vai elektriskajā krāsnī un nav uzskatāma par īstu. Picas laiks ir vakarā, kad īstajās picērijās kurina malkas krāsnis, jo īsta pica top tikai un vienīgi malkas krāsnī. Klasiskajā picā ir ne vairāk kā trīs sastāvdaļas, no kurām viena ir mocarellas siers. Jau rakstīju, ka, lai pica pilnībā atbilstu visām prasībām, mocarellas siers jāgriež ar rūsējoša tērauda nazi, jo metāls piešķir īpašu garšas niansi, kas nonāk arī picā. Man bija iespēja nobaudīt picu tieši tās dzimtenē – Neapolē. Pasūtīju picu “Diavolo”, kurā bija mocarella, šķiņķis un peperoni. Ko lai saka – bija lieliski, peperoni deva to burvīgo stiprumiņu, pica bija plāna, kā jau tam jābūt klasiskajā picā. Pie picas itāļi piedzerot alu, arī itāļu bija itin gards. Vēsture liecina, ka ideja izrotāt plānu un plakanu plāceni nacionālā karoga krāsās – ar sarkaniem tomātiem, baltu sieru un zaļām zālītēm – radās Neapolē. Pirmā pica ieguva Margaritas vārdu – par godu Itālijas karalienei, un joprojām šī pica tur ir topā.
Viens ir skaidrs – itāliešiem patīk labi paēst un viņi zina, kā to darīt. Pusdienas un vakariņas – tā ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, kam tiek atvēlētas vairākas stundas. Tad neviens nesteidzas, bet izbauda ēdienu, šo laiku un sabiedrību. Itāļi esot gatavi brīvdienās braukt tālus gabalus, ja zina, ka tur ir labs krodziņš, kur par pieņemamām cenām gatavo garšīgi. Bet gatavot negaršīgi – tas nav itāļu gaumē.
Otra svarīga nacionālās virtuves sastāvdaļa ir pasta. Par tās izcelsmi vēl īstas skaidrības nav, lai gan itāļi ir pārliecināti, ka tieši viņu dzimtenē radies šis ēdiens. Ir arī versija, ka pastas recepte nokļuva Itālijā, pateicoties slavenajam ceļotājam Marko Polo, kurš to atvedis no Ķīnas. Mūsu veikalos nopērkamajiem itāļu makaroniem gan ir maz līdzības ar īstu itāļu pastu. Bet, ja ir vēlme, var to pagatavot arī mājās. Tā kā neesmu to mēģinājis, recepti vēl nedošu, bet derētu pamēģināt. Varu piedāvāt pavisam vienkāršu recepti, kā pagatavot makaronus. Mums šo ēdienu pagatavoja un pasniedza pavārs Džankarlo Sketini, kurš var lepoties ar daudzām medaļām, tostarp augstākā kaluma dažādos starptautiskos konkursos. Viņa specializācija ir tieši itāļu virtuve. Šoreiz meistars negatavoja neko sarežģītu, bet tieši vienkāršībā jau bieži slēpjas burvība. Un to var izdarīt ikviens. Sagriežam daiviņās tomātus, vēlams tādus, kas tiešām jau garšo pēc tomātiem, un liekam tos cepties olīveļļā. Tikmēr uzliekam vārīties makaronus. Kad tomāti izjukuši, klāt pieliekam svaigas bazilika lapiņas un vēl nedaudz pacepam. Nokāšam makaronus, beram klāt tomātiem un bazilikam, samaisām, un ēdiens gatavs! To pasniedz ar rikotas sieru, bet itin labi derēs arī mūsu pašu biezpiens.
Vēl Itālijā pasniedz dažādus sierus, un tur pirmo reizi uzzināju, ka siers itin labi sader ar medu un ābolu ievārījumu. Ar medu viņi ēd pūdētos sierus un iesaku pamēģināt, garšas buķete ir ļoti interesanta un savdabīga. Īpašos cietos sierus viņi pasniedz ar ābolu ievārījumu, arī šis salikums bija kaut kas nebaudīts. Tiesa, nezinu, vai pie mums šādi itāļu sieri nopērkami, iespējams, tādi jāmeklē Rīgā, bet pūdēto sieru ar medu var pamēģināt arī tepat.
Komentāri