Vecpiebalgas vidusskolas 11. klases audzēkne Eseja ieguvusi 1. vietu Ata Kronvalda literāro darbu konkursā Latvijas lauku vidusskolu audzēkņiem.
Kas es esmu? Kas ir dzīve? Kāds ir mans pienākums un kādas ir manas iespējas? Kāda ir mana attieksme pret šo pasauli, kurā nemitīgi lielais smejas par mazo, stiprais samin vājo?
Visu laiku domāju, ka, līdzko pie-dzimu, ES iegāju pasaulē. Tagad zinu, ka patiesībā pasaule ienāca MANĪ. Nu tā vairs pieklājīgi un lēnām neienāk, tā laužas ar jaunas informācijas gūzmu, liekot to visu aptvert un sekot tai līdzi.
Iztēlosimies kūku. Manas dzīves kūku. Tā vēl cepas. Pasaule tikai ber klāt garšvielas, maisa, jauc un veido kaut ko… Ko? (Parādības, lietas, ko ļoti augstu vērtēju cilvēkos, sevī, vai arī to, ko nevaru ciest).
Agrāk tā (nu kūka!) laikam it nemaz nebija baudāma, jo kādas gan varēja būt manas vērtības, ja šo vārdu pat īsti nesapratu? Kaimiņbērni – labākie rotaļbiedri, saldumi, komiksi, multfilmas – pats labākais manā dzīvē. Vairāk, lai būtu laimīga, nevajadzēja. Sanāca vien parastas smilšu kūkas, kuras šņirkstēja starp zobiem. Maza bērna vērtības. Bet dzīve rit straujiem soļiem uz priekšu (arī pārtikas rūpniecība attīstās). Lai vairāk piesaistītu klientus, jāveic garšas uzlabojumi, lai labāk iekļautos sabiedrībā, jāmaina tikumi. Ko pasaule lika un liek, to darīju un daru. Gluži kā hameleons kādā stāstā:,, Kad to nolika uz zaļa paklāja, tas kļuva zaļš. To nolika uz baltas segas, un tas kļuva balts. Uz sarkanas tas bija sarkans. Tad to nolika uz rūtaina paklāja, un nabaga radījums sašķīda gabalos”. Skumji, bet fakts – ir jādomā, kā labāk izpildīt to, ko pieprasa pasaule un apkārtējās normas, lai, cenšoties izdarīt visu, nesanāktu izšķīst, jo visu nekad nepieņemsi un nav nemaz vajadzīgs. Bet nebūt par hameleonu man ir grūti, jo labāk patīk miers nekā karš. Labāk pakļaujos, tas sūrums manā tortē, no kā jāatbrīvojas, lai nebojātu kopējo garšu.
Ļoti augstu vērtēju godīgumu, patiesībā tieši savu tuvo cilvēku godīgumu, jo tas, ko saka svešie, bieži vien ir lieki un nesvarīgi. Turpretī atklātība, ko sniedz tuvs draugs, ir pats labākais, lai nerastos liekas, neatrisināmas domstarpības. Tas manī jāpatur, lai garšu varētu just skaidri.
Bet, no otras puses, vai pati spēju būt godīga? Dažkārt ne! Un visbiežāk tas ir situācijās, kad neizbēgami ir jāsāpina otrs. Tad ir grūti, un dažreiz es pasargāju sevi no grūtībām, kuras sagādā tieši atklātība. Un kā ar garšu? Jā, ir ko padomāt…
Pārtikas tehnologi vēl spriež, vai manai kūkai pievienot skaidru mērķu apziņu. Es kliedzu: „Jā! Jā! Beriet to saujām un sniedziet to man, jo trūkst sapratnes, kas ir vislabākais tieši priekš manis, par daudz šaubu savai mīklai jau esmu piebērusi!” Bet viņi tikai atmurkšķ: „Skaidri mērķi neiet kopā ar sapņiem!”
Un manā būtībā (daudzkārtīgajā kūkā) atklājas sastāvdaļa, no kuras šķietami jātiek vaļā – pārmērīga sapņošana. Sapņi vienmēr liek vilties, jo pārāk bieži vai pat vienmēr tie nepiepildās. Un tad sāpīgi ir „aplauzties”. Varbūt sapņot reālāk? Bet tad jau tie vairs nebūtu sapņi, tikai parastas pelēkas ikdienas domas vien.
Neciešu vai, pareizāk sakot, grūti panesu cilvēkus, kuri neprot atrast kaut vienu sīkumu, par ko priecāties šajā dzīvē. Viņi tikai čīkst, ka viss ir slikti un visiem vienalga, bet nesaprot, ka citi nav vainīgi. Pie vainas ir viņu attieksme pret to, citiem vārdiem, valoda, kādā viņi runā ar pasauli. Katrā no mums ir iepotēta kāda pesimisma deva. Brīžos, kad man uzmācas skumjas, es tām ļaujos pilnībā, lai pēc tam kļūtu vieglāk un atkal ar gaišāku skatu varētu lūkoties pasaulē. Vai tad atmaksājas, ja tu nemitīgi dusmojies uz citiem, dzīvo rūpestos, sevi nomoki ar pārmetumiem? Parasti jau ne! Vai atmaksājas, ja tu mīli dzīvi? Lielākoties – JĀ! Tātad grūtsirdību manai kūkai nepievienojiet! Tā būs jāmet klaiņojošiem suņiem.
Kā jau zinām, katram ēdienam jāpievieno, kaut pavisam nedaudz, cukurs. Un kūkai? Manai kūkai vajadzīgs daudz cukura. Tas laikam tāpēc, ka tiecos būt mīlēta. Tas taču nav nekas slikts? Vēlēties būt laimīgai… Tikai absurds, ka mīlestība ir kā vilcene, kurai patīk pārsteigt no mugurpuses, un tā prot izvairīties no medniekiem. Vēl tējkarotīti cukura, lūdzu! Ja nav žēl, tad ēdamkaroti! Sliktāk jau nebūs! Kūka būs tikai baudāmāka!
Vai palaidu garām ko svarīgu? Gan jau, jo visi lieliski zinām, cik pārbāzta ir mūsu pasaule ar labām un sliktām lietām, garšām un negaršām. Grūti noturēt līdzsvaru, dzīvot bez galējībām. Nekas jau nenāk par velti, par visu ir jāmaksā – prieku uzplūdu līdzsvaro skumjas, pēc prieka mirkļiem jūties vājš, ja dažkārt liekas, ka lido starp mākoņiem, nākošreiz vārtīsies dubļos kā varde. Un, lai izceptu baudāmu kūku, visām piedevām jābūt līdzsvarā.
Izprast, nicināt, izskaidrot pasauli? To lai dara dižie domātāji, man svarīgi tikai mācēt un spēt to mīlēt, nenicināt un neienīst.
Manu kūku vēl neēdiet, tā vēl nav gatava! Un diez vai arī kādreiz būs, jo pilnveidojamies mēs katru dienu. Zinu, ka ir vēl daudzas lietas (garšvielas), kuru man pietrūkst, bet zinu, ka tās mani atradīs pašas. Vajag tikai laiku, pacietību…
Komentāri