Turpinot apjaust bezdarba problēmas laukos, “Druva” devās uz attālākiem rajona pagastiem, kuri kā aktuālu problēmu, kas veicina bezdarbu, min sliktos ceļus un neapmierinošo sabiedriskā transporta satiksmi. Turklāt šādu pagastu rajonā nav mazums. Par šīm problēmām nobažījušies Skujenes, Nītaures, Zaubes, Mārsnēnu, Inešu un Zosēnu pagasta ļaudis. Pagastā darba nav, bet iespējas, lai dotos uz kaimiņpagastiem vai rajona centru, minimālas. Pie tam tuvākajā laikā neviens nesola uzlabot ne sabiedriskā transporta satiksmi, ne padarīt ceļus izbraucamus. Pa ceļam sabirst stikli Skujenes pašvaldības sociālās palīdzības organizatore Biruta Bebriša stāsta, ka Skujene ir viens no tiem pagastiem, kuram neizbraucamie ceļi ir aktuāla problēma teju vai visa gada garumā. Tā kā skujeniešiem pagastā darba vietu gandrīz nav, lielākā daļa dodas strādāt uz kaimiņiem – Taureni vai Amatas novadu. “Bija laiks, kad pagastā daudzus vietējos un kaimiņu pašvaldību iedzīvotājus nodarbināja vietējais kokapstrādes uzņēmums, kura vairs nav. Taču tagad jau vairākus gadus Skujenē nav gandrīz nekādu darba iespēju. Jāatzīst, ka viena daļa skujeniešu vēl šobrīd nav pielāgojušies bezdarba situācijai pagastā. Ir mums daudz kungu, kuri klīst apkārt, neko nedarot. Bet viņi vienkārši nevēlas strādāt. Izsludinājām konkursu uz traktorista vietu, bet neviens pat nepieteicās,” stāsta B. Bebriša un turpina: “Laukos darba un bezdarba motivācija ir tāda īpatnēja. Nenoliedzami, laukos dzīve ir lētāka. Par dzīvokli gandrīz nekas nav jāmaksā. Tikai jāsagādā malka. Cik pilsētā maksā dzīvokļu īre? Daļa skujeniešu, iespējams, gribētu ko mainīt, bet ko nozīmē Cēsīs nopelnīt 200 latus, pusi no tā samaksāt par īri un nedēļas nogalē vēl izbraukt Skujeni? Darba vietas Cēsīs ir, bet izbraukāt arī sliktās satiksmes dēļ nav iespējams. No rīta astoņos autobuss brauc uz pilsētu, bet divos dienā nāk jau atpakaļ. Ir skaidrs, ka ar šādu autobusu neviens strādājošais izbraukāt nevar. Ja nav personīgā transporta, tad iespējas ir minimālas. Taču, ņemot vērā sliktos ceļa apstākļus, ir žēl diendienā sist savu automašīnu.” Vērtējot dzīvi pagastā, sociālās palīdzības organizatore stāsta, ka daudzi skujenieši strādā gadījuma darbos. Pie tam daudziem darba vietās nav oficiāli nokārtoti dokumenti. “Viņi aiziet pie viena zemnieka piepalīdzēt, pie otra. Cilvēki ir iemācījušies dzīvot no rokas mutē. Nopelna desmit latus, pāris dienas padzīvo un iet atkal kādu darbu izprasīt. Raugoties uz pagasta nākotni, jāatzīst, ka ir bēdīgi. Neizskatās, ka mums te varētu veidoties jaunas darba vietas. Jaunie aiziet prom. Kādu es redzu Skujeni pēc divdesmit gadiem? Tukšu un bez iedzīvotājiem,” ironizē sociālās palīdzības organizatore un turpina: “Ceļš mums ir neizbraucams. Kurš te vēlēsies braukt un lauzt automašīnu? Bija gadījums, kad veda pakešu logus kādam pagasta iedzīvotājam. Automašīna iebrauca pagalmā, atvēra durvis un redzams, ka logu stikli ceļā no Cēsīm uz Skujeni ir sabiruši. Vai cilvēkam otru reizi roka celsies vēl ko darīt? Uz asfaltētiem ceļiem neceru. Pat ja būsim novadā.” Braucam pa lielo grāvi Nītaures pagasta šoferis Guntars Cīrulis neslēpj, ka ceļi ir neizbraucami. Turklāt ne tikai grantētie, slikts arī asfaltētais Nītaures – Līgatnes ceļa posms. “Maksājam ceļa nodokli un plēšam automašīnas. Strādāju divos darbos, katru dienu sēžu pie stūres un redzu, kā tas ir. Ceļi brūk kopā. Tie ir šauri, malas izbraukātas. Lietainā laikā ir bedres, bet sausā laikā veidojas trepe. Taču sliktos ceļa apstākļus vēl papildina autovadītāji, kuri, pa šiem ceļiem braucot, izvēlas nepiemērotu braukšanas ātrumu. Ir bijuši gadījumi, kad sastingst kājas no pretī braucošās automašīnas manevriem,” saka Nītaures pagasta šoferis un atklāj, ka pēc viņa domām ceļus labo nekvalitatīvi. “Nezinu, vai viņiem ir nepareiza tehnika, vai kas cits, bet jaunais asfaltētais Rīgas šosejas ceļa posms jau ir viļņains. Tikko salabots, bet automašīna vairs virsū neturas. Lauku ceļus greiderē, bet domāju, ka ar to vairs nav līdzēts. Vajag virsū bērt jaunu segumu. Ceļš ir nobraukts. Ceļa malās ir izveidojušies vaļņi, un lietus laikā ūdens tek pa ceļu. Tā mēs braucam pa to lielo grāvi, ko paši uzskatām par ceļu,” domās dalās G. Cīrulis un turpina: “Protams, arī smagās automašīnas izdangā lauku ceļus. Bet tas ir koks ar diviem galiem. Ražotājs preci ir saražojis, viņam tā ir jādabū prom. Ir ierobežojumi, bet vai tos daudzi ievēro?” Tā jautā šoferis un atklāj, ka pats strādā divos darbos, lai varētu nopelnīt. “Kaut kas jau jādara ir. Darbu dabūt varbūt arī var, bet atalgojums ir nesamērīgi zems. Jūti, ka strādā, bet naudu nopelnīt nevari. Ja maksātu, daudzi strādātu un nekā neteiktu,” saka pagasta šoferis. Rikšo ar kājām Zaubes pagasta komunālās daļas vadītāja Valda Veisenkopfa, runājot par situāciju pagastā, saka: “Uz vietas darba nav. Cilvēkiem jādo-mā, kur strādāt un kurp doties.” Komunālās daļas vadītāja stāsta, ka braukt ar personīgo auto pa pašreizējiem ceļiem nav izdevīgi, jo automašīnas nobraucas tā, ka ik gadu remonts izmaksā teju pustūkstoš latu. Taču arī sabiedriskais transports zaubēniešiem dzīvi neatvieglo. No rīta astoņos autobuss brauc uz Cēsīm un divos dienā jau nāk atpakaļ. Tātad strādājošiem tas neder. “Daudzi brauc strādāt prom uz nedēļu. Pārsvarā uz Rīgu, strādā melnajās brigādēs (aut. – celtniecībā). Rīdzinieki jau paši tajās nestrādā. Nezinu, ko viņi dara. Melnajās brigādēs visi ir no laukiem. Daudzi zaubēnieši tagad brauc uz Nītauri. Tur atvēra viesu namu. Arī Nītaures benzīntankā, kafejnīcā strādā mūsējie. Bet paši nītaurieši droši vien dodas uz Siguldas pusi darbu meklēt. Tas viņiem tuvāk,” situāciju pagastā skaidro V. Veisenkopfa un atklāj, ka ir puisis, kurš strādā Līgatnē, katru dienu ceļu uz darbu un mājup mēro kājām. Pat ziemas salā. Komunālās daļas vadītāja stāsta, ka pagastā arī bezdarbnieki palikuši tādi, kuri nevēlas neko darīt.
“Ir daudz pīkstētāju un vaidētāju, kuri nav gatavi astoņas stundas dienā strādāt kaut vai kapsētas sakopšanā. Pagasta nākotne? Nedomāju, ka veidosies kādas ražotnes. Pilsētnieki sapērk mājas, brauks te atpūsties. Veikals noteikti dzīvos, bet darba iespējas arī nākotnē droši vien būs jāmeklē tuvākajās pilsētās vai pagastos,” saka V. Veisenkopfa un piebilst, ka šogad piedzimis tikai viens mazulis, bet nomiruši jau trīspadsmit pagasta ļaudis.
Iespējas būtu Valmierā Arī Mārsnēnu pagasta sociālā darbiniece Rūta Ravinska atzina, ka darba vietu pagasta teritorijā gandrīz nav. Cilvēkiem ir jāmāk pielāgoties šodienas situācijai, darbs jāmeklē kaimiņpagastos vai pilsētās. “Galvenokārt mārsnēnieši brauc strādāt uz Raunu, Cēsīm un Valmieru. Taču to var darīt tikai tie pagasta ļaudis, kuriem ir personīgais transports. Lai arī tikai 18 kilometrus no Mārsnēniem atrodas Valmiera, cilvēkiem nav iespējas darbu meklēt pilsētā, jo sabiedriskā transporta satiksmes ar Valmieru mums nav vispār. Lai tiktu uz Valmieru, jābrauc līdz Liepai un jāpārsēžas citā autobusā. Arī ar Raunu ir slikta sabiedriskā transporta satiksme, kas liedz mārsnēniešiem netraucēti doties uz darbu kaimiņu pagastā,” stāsta R. Ravinska. Lai arī no Mārsnēniem uz Cēsīm ir pietiekami laba satiksme, tā tomēr liedz iespēju pagasta ļaudīm strādāt maiņu darbā. “Bija mums gadījumi, kad cilvēki iziet kursus, sameklē darbu, bet nevar izbraukāt, piemēram, maiņu darbu. Taču uzskatu, ka maiņu darbi, īpaši, ja jābrauc tālāk, nav piemēroti sievietēm. Tad paliek novārtā bērni, sākas problēmas kā skolā, tā ģimenē. Un mēs atkal cīnāmies ar šīm sekām,” tā R. Ravinska.
Komentāri