Trešdiena, 24. jūlijs
Vārda dienas: Kristīne, Kristīna, Krista, Kristiāna, Kristiāns

No bēniņiem līdz zinātnei

Druva
23:00
18.05.2007
4

Kad Cēsīs ar plašu vērienu izskanēja Cēsu 800 gadei veltītā starptautiskā konference „Quo vadis, Cēsis?” (Kurp ej, Cēsis?),varēja jautāt, kuram pa spēkam šo informāciju savākt un organizēt tik plašu zinātnieku saietu. „To jau Vija,” teica Cēsu vēstures un mākslas muzeja darbinieki, bet vadītāja Dace Tabūne nopietni uzsvēra, ka Vija Rozentāle, Cēsu vēstures un mākslas muzeja galvenā speciāliste ekspozīcijas, izstāžu un izglītojošā darbā, ir organizatore visām konferencēm, kas līdz šim rīkotas muzejā, sākot ar pašu pirmo – Livonijas ordeņa mestram Valteram fon Pletenbergam veltīto pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. „Vija konferences prot sarīkot ar pompu,” vērtē Dace Tabūne un uzsver, ka viņa ir arī muzeja rakstu izdevumu ”Cēsu novada vēsture” sagatavotāja un galvenā atbildīgā par izdošanu.

„Jo mazāk kas runā, jo vairāk dzird tā vārdus,” rakstījis Reinis Kaudzīte, un tas ir par Viju, jo viņa pēc padarītā prot palikt malā, un arī tagad, lieki nerunājot, izveidojusi un vakar atklāja izstādi „Grāfa Emanuela fon Zīversa laiks Cēsu pilsmuižā”.

– Kas ir šis laiks un izstāde, ko tagad skatām Cēsu Izstāžu namā par pilskungu Zīversu?

– Sadarbībā ar Jāni Baltiņu no Pilsrundāles, kurš bija mans kursa biedrs Latvijas valsts Universitātē, par Zīversu dzimtu sākām runāt 2000. gadā. Līdz tam Cēsu Jaunajā pilī bija vēstures ekspozīcija, kur garām ejot tika pieminēts, ka šī ēka kādreiz piederējusi Zīversu dzimtai. To apskatījuši, tūristi uzkāpa pils tornī, aplūkoja pilsētas panorāmu, aizgāja uz pilsdrupām… Es uzskatīju, ka par Jauno pili, kur atdodas muzejs, nevar stāstīt bez Zīversu dzimtas klātbūtnes, kura šeit dzīvoja piecās paaudzēs. Šogad aprit 230 gadi, kopš Cēsīs veidojusies Zīversu dzimta. Izstādi esam veltījuši Emanuelam, kurš ir trešais Zīversu paaudzē. Viņa laikā muiža tika modernizēta un blakus uzcelta alus darītava. Emanuels Zīverss, kurš dzīvoja 19.gadsimtā, bija gleznotājs, mācījies Bērzaines ģimnāzijā. Viņš augstu vērtēja savu senču ieguldījumu Cēsīs.

– Kāpēc esi tā iegrimusi Zīversu dzimtas pētīšanā?

– Zīversu tēma, saistībā ar Cēsu Jauno pili, vienmēr ir interesējusi, jo tūristiem nevar pateikt tikai to, ka mums Cēsīs ir smuka pils. Jāstāsta par tiem, kas to cēluši. Rundālē ar Jāni Baltiņu sākām šķetināt Zīversu ģenealoģiju. Cēsu pusē dzīvojušas trīs dzimtas, kas nesa Zīversu uzvārdu, bet kuras savā starpā nebija radniecīgas. Katrai bija savs ģerbonis. Neslēpšu – man šie Zīversi ir iepatikušies! Sapņoju, ja būtu laiks un nauda, aizbrauktu papētīt Zīversu dzimtas izcelsmi Vācijā.

– Ar Zīversiem iepazinies Cēsu muzejā. Kā pirms 27 gadiem atnāci strādāt šurp?

-Manā mūžā bijušas tikai divas darbavietas. Abas visizcilākajās pilsētās Latvijā –Kuldīgā un Cēsīs. Kad beidzu Universitāti, manas, īsti padomju laika izpratnē, nepareizās biogrāfijas dēļ (Vijas ģimenē bija politiski represētie. V.R.) tiku aizsūtīta tālāk no Latvijas centra. Kuldīgā paliktu strādāt, bet nomira tētis. Mamma dzīvoja Līgatnē, nevarēju viņu atstāt vienu. Jāteic, ka Cēsu muzejs tolaik bija viens no prestižākajiem ārpus Rīgas. Lai te tiktu strādāt, vajadzēja stingras rekomendācijas, kā Latvijas laikā, strādājot prestižā namā. Uzskatu, ka ar diezgan lielām grūtībām iekļuvu Cēsu muzejā. Tūlīt man uzticēja Taurenes pagasta izpēti, lai tur veidotu muzeju. Kopā ar Cēsu muzeja darbiniekiem novembra atkalā devāmies ekspedīcijā. Izpēti veicām, bet muzeju toreiz tā arī neizveidoja. Tagad, pateicoties skolotājai Spodrai Ergardei, divus gadus Taurenē ir muzejs. – Vai viņa izmantoja arī tavus pētījumus par Taureni?

– Jā, gan savus materiālus, gan manus, jo vēsturiskā izpēte tika veikta kopīgi. Tur piedalījās arī pārējie Cēsu muzeja darbinieki – Nata Livonska un Dace Tabūne, kuras kopā ar skolotāju strādāja pie muzeja izveides.

– Kā cilvēki izvēlas vēsturnieku, precīzāk, muzeja darbinieka profesiju?

– Es neizvēlējos (smej) … Es iestājos filozofos. Meklēju jēgu, kas ir filozofija. Mani rosināja tas, ka patika lietas, par kurām daudz neko nezinu. Padomju laikā beidzot filozofus, varēja kļūt par sociologu, bet toreiz jau socioloģiskā pētniecība nebija topā, tādēļ pēc pirmā kursa pārgāju mācīties uz vēsturniekiem. Izvēlējos muzeoloģijas virzību. Tas, iespējams, tādēļ, ka bērnībā mana vismīļākā rotaļu vieta bija mājas bēniņi. Ko es tik tur neatradu! Tur arvien ko jaunu varēja ieraudzīt katru gadu. Mans tēvs un māte nākuši no Latgales, skaistas vietas – Mežvidiem, kur netālu ir dzejnieces Annas Rancānes dzimtas sēta. Mūsu mājas bēniņos bija divas, trīs lielas lādes, pilnas ar noslēpumiem. Daudz senu priekšmetu varēja atrast aiz sijām. Bēniņos glabājās gan veca terīne, gan citi fajansa trauki un šķīvji. Kādā lādē atradu tēva dāvanu mammai – sudraba gredzenu, kas tagad kļuvis par ģimenes relikviju. Vēl tagad, aizbraucot uz laukiem, pirmais, ko daru, uzkāpju bēniņos.

– Vai tas vedināja uzsākt vēsturisko izpēti jau agrā bērnībā?

– Varētu tā teikt, jo tiešām biju nobriedusi doties ekspedīcijā pa apkārtējo māju bēniņiem. Vēlējos sameklēt grāmatas. Man vectēvs bija pamācījies Pēterburgā. Viņam bija radi, kāda dakteru ģimene, kuri, karam sākoties, emigrēja uz Ameriku. Pie vectēva glabājās daudz lietu no šīs dzimtas mājām – grāmatas, mākslas darbi un mēbeles. Kad bija sācies vājprāts ar padomju deportācijām, vectēvu neizsūtīja, bet konfiscēja mantu, rezultātā tika izpostīta bibliotēka, kurā bija ārkārtīgi skaistas grāmatas zaļā iesējumā – Sigrijas Unsetes kopotie raksti. Dažas no tām bija saglabājušās. Zinot, ka pārējās var būt apkārtējās mājās, biju nobriedusi tās sameklēt. Mans mērķis bija atgūt šīs un vēl Zelmas Lāgerlefas vecā iesējuma grāmatas ar skaistajām zelta malām.

– Vai atgriežot laika ratu atpakaļ, vēlreiz kļūtu par vēsturnieci?

– Diez vai … Bet – arī ļoti iespējams. Tagad ir citi laiki. Kad mācījos pamatskolā, man bija izcili skolotāji, kuriem vēsture nebija sausa mācību grāmata. Mācījos Līgatnē, kur toreiz vēl bija vecā kaluma pedagogi… Man vēsture tika stāstīta kā dzīve. Tagad situācija stipri mainījusies. Zinu, ka daudziem bērniem vēstures stundas nepatīk.

– Arī tagad vēsturi sāk izspēlēt. Kādreiz netaisīja teatralizētus uzvedumus, bet bija tikai vitrīnas ar ekspozīciju. Vai cilvēkiem zudusi pašizziņas spēja?

– Pašlaik muzeja darbā pedagoģijai ir prioritāra loma. Kopš neatminamiem laikiem muzejam esam centušies piesaistīt skolotājus, bet diemžēl viņu noslogotības dēļ īpašu rezultātu nav. Viņiem ir vieglāk atvest skolēnus pie mums un nodot muzeja darbinieka rokās. Tomēr muzeja un skolas sadarbība vairs nav tikai vienkārša ekskursija, bet izziņa caur vēsturisko situāciju izpratni.

– Tātad statiska ekspozīcija publiku vairs neinteresē?

– Tā nevarētu teikt. Cēsu muzeja ekspozīcija ir vairāk nekā 20 gadus sena. Lasot rakstīto muzeja atsauksmju grāmatā, redzam, ka apmeklētāji ar īpašu interesi pēta to, kas ir ekspozīcijā aiz stikla. Tad rodas apliecinājums, ka pirms tiem gadiem divdesmit esam pastrādājuši labi.

– Mēdz teikt, ka viss plūst un mainās. Vai tagadējo muzeja ekspozīciju šis vilnis neskars?

– Muzejs drīz iegūs citu izskatu, un arī ekspozīcija būs citādāka. Veiksmīgi uzsākusies Jaunās pils rekonstrukcija un restaurācija. Tur būs ekspozīcija, kurai jau ir izstrādāta koncepcija. Tā sauksies „Cēsis – Latvijas vēstures simbols”, kas tiks ievietota jaunā interjera apdarēs. Ekspozīcijas veidotāju priekšā ir grūts uzdevums, kā materiālu atspoguļot. Ar interjera apdarēm gribam parādīt Jaunās Cēsu pils arhitektūru un vēsturi. Protams, atsevišķās zālēs būs arī interjera ekspozīcijas, kur būs parādītas „Cēsis – Latvijas simbols”, bet respektējot arī to, ka atrodamies Cēsu Jaunajā pilī.

– Cik daudz Cēsu muzeja ēka – pils – dod vēsturiskajai izpētei?

– Nozīmīgi ir tas, ka šajā ēkā tika konstatēti sienu gleznojumi. Ne tikai grāfu kafijas istabā, bet arī pārējās otrā stāva zālēs. Atklājumi bija ļoti interesanti, jo ilgus gadus šķita, ka tur nekā būtiska nav. Gan pils kādreizējā lielajā salonā, kur tagad ir etnogrāfijas zāle, gan blakus mazajā salonā atrasti sienu gleznojumi. Arī zālē, kur pašreiz atrodas Latvijas karoga vēstures ekspozīcija, atklāti 18.gadsimta beigu un 19. pirmās puses sienu gleznojumi. Tā Cēsu pils piedāvā apgūt sākotnējā interjera apdares. Interesanti, ka zem pils zāļu grīdas seguma atrasti pilsmuižas laika grīdas dēļi līdz 56 centimetru platumā, bet lielajā salonā dēļu grīda pat bijusi apgleznota, radot iluzoru parketa efektu. Šie platie, vienādie grīdas dēļi liek saprast, cik veci un vareni koki tiem izmantoti. Interesanti arī tas, ka katrs politiskais laiks Cēsu pils grīdai uzlicis savu slāni – no muižnieku laika elegantās grīdas, līdz padomju laika skaidu platēm un vorselīna. Tagad visas šīs kārtas jānoņem un jātiek pie pamatslāņa, un jāprot ar mūsdienīgām metodēm šo no senatnes eksponēt.

– Padomju laikā bija tautas sasniegumu izstādes, arī muzeja ekspozīcija par šo tēmu. Vai vēsturniekiem nav pienācis laiks pētīt atjaunotā kapitālisma laika biznesa rašanos un attīstību?

– Tā vistiešākā veidā ir laikmeta dokumentēšana. Pagaidām gan tukša niša, kas muzejam būtu jāaizpilda. Paies laiks, un tā būs vēsture, tāda pati kā kādreizējais poļu un zviedru laiks. Ja mūsdienu nesenās pagātnes dokumentēšanu neveiks, nākotnē tas laiks var veidoties par vēstures balto plankumu. Pašreiz Cēsu vēstures un mākslas muzejs to veikt nevar, vēstures pētnieku ir ļoti maz.

– Kas muzeja darbiniekus piesaista profesijā?

– Nezinu. Ja tā padomā, nevienā citā darbā neviens tik ilgi nestrādā. Tas no mūsdienu viedokļa nav labi, jo veidojas rutīna… Bet esmu konstatējusi, ka muzejā nekad neviens nejūtas gados vecs. Tomēr nezinu, kā uz mums, vecajiem kadriem, skatās jaunie kolēģi. Domāju, ka vienas profesijas piesaistei ir arī sava priekšrocība – vari uz kolēģiem paļauties. Arī tad, ja personīgā dzīvē notiek kāda traģēdija, zinu, ka viņi mani spēj atbalstīt, tāpēc arī pati par viņiem esmu gatava stāvēt un krist. Svarīgi arī, kāda direktora vadībā jāstrādā. Cēsu muzejā mainījušies daudzi vadītāji. Neatceros, ar cik direktoriem savos darba gados esmu sastrādājusies, bet radošāku laiku par to, kad Cēsu muzeja direktors bija Ivars Zukulis, neatceros. Kā ikvienā darbā, svarīga ir komanda. Cēsu muzejā tā ir, kaut gan, salīdzinot ar laiku, kad sāku šeit strādāt, mūsu skaits ir stipri sarucis.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Dzimtas likteņstāsts grāmatā

06:06
24.07.2024
15

Diena mākslai “Vieta, kur pagātnes satiekas ar šodienu” Zosēnu pagasta Skrāģu krogā veltīta divdesmit pieciem gadiem kopš sestajiem Piebalgas kultūras svētkiem Zosēnos un operas “Baņuta” libreta autora Artura Krūmiņa un komponista Alfrēda Kalniņa 145. dzimšanas dienai. Mākslas dienā tika atvērta arī Ilzes Būmanes grāmata “Piebal­dzēns ar pasaules apvārsni” par Artura Krūmiņa dzimtas likteņstāstu. Gan pats […]

Vai dzima tradīcija? Cēsu jubilejai Svētku koris, kurā ap simts dziedātāju

00:00
24.07.2024
30

Latvietim svētki bez dziedāšanas nav svētki. Kur nu vēl cēsniekiem Cēsu 818.dzimšanas dienā. Bija skaidrs, ka bez koriem neiztikt, bet koris var būt daudz plašāks. Un tika aicināts ikviens, kurš grib dziedāt. Diriģente Marika Slotina-Brante kopā ar instrumentālā ansambļa vadītāju Emīlu Zilbertu izraudzījās pazīstamas dziesmas: tautasdziesmas, dziesmas teātra izrādēm un kino, šlāgerus un citu no […]

Cēsu svētki - atskats

12:31
23.07.2024
80

Gājienā lepni par sevi un Cēsīm Trijās dienās pilsēta nenogura. Savu ceļu tuvāk zvaigznēm, lai cik augstu kuram tās būtu, ja vien vēlējās, ieraudzīja Cēsu 818. dzimšanas dienas svinību katrs dalībnieks. No vēstures līdz šodienai, no nopietnībai līdz nebēdnīgai jautrībai un spēku pārbaudei sportiskās sacensībās. Un, protams, satikšanās prieks ik uz soļa senajās un aizvien […]

Mērķis zināms – Zaļais kurss

10:58
23.07.2024
47

Festivālā “Rodam Raunā”, kura tēma šovasar bija “Pļava. Ko sēsi, to pļausi”, kā ik gadu notika arī uzņēmēju diskusija. Šoreiz par ikvienam aktuālo Eiropas zaļo kursu. Tajā piedalījās Raunas SIA “Firma “Pasāža”” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga, Zemkopības ministrijas Lauksai­mnie­cības departamenta Lauksai­mniecības ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā, Latvijas Lauku konsultāciju centra Cēsu nodaļas vadītāja Dace […]

Sniega kupenas vasarā. Hortenzijas

00:00
23.07.2024
95

Iebraucot Stalbes pagasta “Ozolkalnos”, pie norādes zīmes zied hortenzijas. “Man patīk visas puķes,” saka Baiba Svīķe un uzreiz atklāj, ka daudziem šķiet, hortenzijas ir vecu māju puķe, bet tā nav, mūsdienās tā ir tik moderna un dažāda. “Ziedi kupli, to krāsa mainās, cēla, liels krūms ar vieglumu,” tā Baiba raksturo hortenziju un uzsver: “Ja tās […]

Mazajam liepēnietim Kārlim īpaša uzmanība

00:00
22.07.2024
55

Vidzemes slimnīcā sagaidīts šī gada 400. bērniņš – puisītis Kārlis, kurš piedzimis liepēniešu ģimenei, informēja Vidzemes slimnīcā. Pasauli satikt Kārlis ieradās 10. jūlijā plkst. 11:52, mazulis dzimšanas brīdī svēra 3020 g un bija 51 cm garš. Tā kā arī abiem vecākiem – Kristiānai un Kristiānam – vārds sākas ar K, arī jaundzimušajam dots vārds, kas […]

Tautas balss

Tīrumam apkārt ziedošs žogs

11:09
24.07.2024
7
Anda raksta:

“Zemnieki nav apmierināti un uzskata, ka ir muļķīgi apkārt laukiem atstāt neapstrādātu joslu. Viņiem taisnība, ka tā ir nezāļu audzēšanai. Nesen ceļmalā upes krastā redzēju dzeltenu labības lauku, un ap to visapkārt platā joslā zied puķu spriganes. Tās kā dzīvžogs apņēmis tīrumu. Vai tā ir prātīga saimniekošana! Puķu spriganes jau tā izplatās kā neapturama sērga. […]

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
26
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
15
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Skujenes pazīšanās zīme - neasfaltēti ceļi

10:54
23.07.2024
14
Autobraucēja raksta:

“Mūsu pagastu, Skujeni, viegli atrast. Šeit nekādas ceļazīmes nav vajadzīgas. Ja sākas neasfaltēts ceļš (Krustakrogs- Skujene), dodieties tik tālāk un būsit Skujenē. Ceļmalās, kur krūmi, samaziniet ātrumu, aiz tiem sekos līkums. Mierīgi braucot, nepārsniedzot ātrumu, nokļūsiet uz asfaltētiem ceļiem un droši varēsiet turpināt ceļu – Skujene beigusies!” ar ironiju saka autobraucēja ar stāžu.

Laiks pļaut zeltslotiņas

10:54
23.07.2024
13
1
Lasītāja G. raksta:

“Gar ceļu no pašām Cēsīm, caur Dukuriem un pamazām līdz Valmierai izplatās invazīvās Kanādas zeltslotiņas. Tagad tās sāk ziedēt, drīz izplatīs pūkainas sēklas, kas nākamgad jau veidos biežākas audzes. Cēsu novada pašvaldība un Latvijas Valsts ceļi ir informēti par situāciju, bet pagaidām invazīvos augus nepļauj, taču gar ceļu ir arī Eiropa nozīmes aizsargājamie biotopi,” uzsver […]

Sludinājumi