Trešdiena, 24. jūlijs
Vārda dienas: Kristīne, Kristīna, Krista, Kristiāna, Kristiāns

Kāpēc ne Deju svētku tribīnē

Druva
23:00
25.05.2007
9

Valkā šodien notiek Cēsu, Alūksnes un Valkas rajona deju svētki. Mūsu rajonu pārstāv 22 deju kolektīvi. Viens no svētku virsvadītājiem ir arī Cēsu rajona deju kolektīvu virsvadītājs, “Raitā soļa” vadītājs Andis Kozaks.

– Kāds ir noskaņojums pirms koncerta?

– Labs. Pirmoreiz trīs rajonu dejotāji kopā svin svētkus. Kad to uzzināja citi kaimiņi, arī viņi izteica vēlēšanos piedalīties. Varbūt nākotnē Vidzemē būs savi skaisti Deju svētki.

Man uzticēts veidot koncerta pēdējo daļu un finālu. Svētku kulminācijā visi dejotāji būs laukumā, gribas, lai šajā mirklī izjūtās skatītāji un dejotāji ir vienoti. Kā tas izskatīsies, redzēs tikai koncertā, pat ne mēģinājumā. Būs nakts, uguns un deja.

Svētkos piedalīsies arī netradicionālo deju dejotāji, pūtēju orķestri, igauņu dejotāji. Koncerts būs plašs, deju svētki laukumā taču vienmēr ir krāšņi. Uzveduma režisora iecere ir interesanta, ceru, ka koncerts patiks gan dejotājiem, gan skatītājiem. Laiks arī būs labs.

– Tā pašam nav pirmā reize, kad ar dejotājiem jāstrādā laukumā, jāveido zīmējums?

– Pērn Liepājā jauniešu un Tautas deju ansambļu svētkos biju Vidzemes novada virsvadītājs. Tas bija pirmais pārbaudījums, kad liku kopā rakstus, mācīju vadītājus, rīkoju seminārus. Skolēnu deju svētkos biju virsvadītāju Ilzes Mažānes un Zandas Grīnbergas asistents. Kad mani atstāja vienu, lai vadu visus dejotājus laukumā, sajūta mijās starp pacilājumu un bailēm, reizē arī ļoti liela atbildība.

Katrreiz nākamajos svētkos, kuru veidošanā iesaistos, gribas kaut ko citādāku, iet uz nākamo pakāpi. Pieredze krājas, un varbūt pēc gadiem stāvēšu lielo Deju svētku tribīnē. Un kāpēc gan ne? Kādam mērķim taču jābūt. Bet tas ir milzīgs darbs un atbildība.

– Kā pats sāki dejot?

– Sev ļoti bieži esmu uzdevis šo jautājumu – kā es sāku dejot, kā iekļuvu šajā sfērā. Mācījos Cēsu 1.vidusskolā, atnācu uz “Raito soli”, izturēju konkursu, tad dienēju armijā, pēc tam ne uzreiz, bet atgriezos ansamblī. Biju prezidents, vēlāk jau vadītājs. Tad bija jāizšķiras – ko darīt, jo zināšanu man nebija nekādu. Iestājos Latvijas kultūras skolā un sāku strādāt valsts deju ansamblī “Daile”. Biju dejotājs un par dejošanu saņēmu algu, vadīju arī “Raito soli”. Tie bija divi ļoti saspringti gadi, nebija viegli. Paldies raitīšiem, viņi saprata, uzticējās. “Raitais solis” dejoja diplomdarbā un saņēma vienu no augstākajiem vērtējumiem.

“Dailē” nodejoju līdz tās likvidācijai. Guvu nenovērtējamu pieredzi gan dejošanā, gan kolektīva vadīšanā, pedagoģijā, koncertprogrammu veidošanā un uzvedumu iestudēšanā. Darbs kopā ar Latvijā pazīstamākajiem deju speciālistiem Ingrīdu Saulīti, Ilzi Mažāni, Jāni Ērgli un Jāni Purviņu veidoja manu attieksmi pret deju, deva dziļas zināšanas.

Tad studēju Mūzikas akadēmijā horeogrāfos, ieguvu bakalaura grādu, tagad studēju maģistrantūrā horeogrāfijas programmā.

Mācīties turpināšu, varbūt režiju.

– Nebūtu likvidēta “Daile”, varbūt kļūtu par profesionālu dejotāju?

– Iespējams. Jau dejoju solo lomas, bija karjeras iespējas. Tagad mani Latvijā zina kā jauno horeogrāfu. Esmu saņēmis piedāvājumu no septembra strādāt akadēmijā par pasniedzēju un mācīt studentiem latviešu dejas.

Pašam maģistra diplomdarbam jāsagatavo jaunas horeogrāfijas. Man palīdzēs “Raitais solis” un pilsētas ģimnāzijas jauniešu deju kolektīvs.

– Kā top deja? To soļu nemaz nav tik daudz.

– Parasti saku – ir divas rokas, divas kājas, viena galva un rumpis, un no tā jāizveido horeogrāfija. Katram radošam cilvēkam ir nepieciešama mūza, iedvesma. Daudz laika paiet, meklējot mūziku. Kā es zinu, ka tā ir īstā, nevaru pateikt, vienkārši jūtu, ka ar to varu strādāt, varēšu rakstīt rakstus, iestudēt deju. Klausoties mūziku, veidoju deju soļus, kombinācijas, lieku zīmējumā. Ļoti laba aura darbam ir “Raitā soļa” grimētava. Tad man jābūt vienam. Un top deja.

Katrā dejā gribas ielikt kādu stāstu, elementu, nevis tikai salikt kopā soļus. Zupu vārot, garšai pieliek klāt kādu pipariņu, burkāniņu, dillīti. Arī labai horeogrāfijai vajag garšvielas. Tad dejotājiem un skatītājiem būs interesantāk. Protams, ne vienmēr izdodas. Kad stājos maģistrantūrā, bija jārāda stundu gara programma. Biju sašutumā, kur ņemšu tik daudz deju! Kad sāku vētīt savus iestudējumus, dejas, stundas programma sanāca bez problēmām. Tajā bija gan uzvedums “Spēlēju, dancoju”, gan koncertprogramma “Alus lustes”.

Esmu strādājis arī kopā ar komponisti Sniedzi Grīnbergu. Tas ir pavisam citādāk nekā tad, ja raksti horeogrāfiju mūzikai. Komponists sacer mūziku, mēs nepārtraukti sazināmies, kas der, kas ne, vai kādu takti var pielikt, kādu noņemt. Tas ir ļoti interesants process.

Pieredze un idejas krājas nepārtraukti. Rīgā regulāri koncertē dažādi mākslinieki, arī moderno deju, tautu deju un baleta festivāli dod ierosmi. Vienmēr var ieraudzīt kaut ko jaunu, kaut tieši tobrīd šķiet, ka tas nederēs. Var noglabāt, lai īstajā mirklī vilktu laukā un liktu lietā.

– Kāpēc lielākajai daļai deju ir dziesmas pavadījums? Man kā skatītājai tas traucē, jo gribas saklausīt vārdus.

– Visām nav. Tiesa, retai. Tām, kurās nedzied, dejotājiem ir grūti mūziku saprast, tad jābūt dramaturģijai. Kolektīvā iestudējām deju, kur pavadījumā neskanēja dziesmas vārdi, nodziedāju, tad dejotāji saprata, par ko ir deja, ko autors gribējis pateikt, kādas tajā attiecības. Katrs vadītājs, protams, deju tulko citādi, kaut soļi un zīmējumi vienādi. Kad koncertā vai skatē vadītāji satiekas, tad redzams katra

rokraksts, viņa iestudējums. Tā tam jābūt.

Ir arī mūzikas deficīts. Pirms pāris gadiem to vislabāk varēja redzēt, trūka deju un kolektīvi izpildīja obligāto programmu. Bet dejotāji grib dejas, kas patīk, sagādā prieku. Vislabāk, ja tās ir tieši viņu, tās nedejo citi. Labi, ka pēdējos gados izdoti diski, kuros var atrast mūziku, lai veidotu savas horeogrāfijas.

– Četrus gadus līdz svētkiem dejotāji sakostiem zobiem mācās dejas, kas nav sirdij tuvas, un zina, ka koncertos tās nedejos, tikai lielajos svētkos. Kāpēc jādejo dejas, kas nepatīk? Vai tas nav absurds?

– Piekrītu, tas ir absurds. Nākamā gada svētku programmu kolektīvi ir apguvuši. Vai pēc svētkiem visas šīs dejas vēl būs repertuārā? Tas ir jautājums. Kāpēc tā notiek? Droši vien tas jārisina valsts līmenī. Bija konkurss svētku programmai, kur katrs varēja pieteikt savu horeogrāfiju, savu deju. Acīmredzot, žūrija paņēma to labāko. Horeogrāfiem niša brīva.

– Tu vadi ne tikai “Raito soli”, arī pilsētas ģimnāzijas jauniešu deju kolektīvu un Pastariņa pamatskolā 1.-4.klasei māci pirmos soļus. Šajā steidzīgajā laikā bērni, jaunieši tomēr brīvajā laikā izvēlas dejot?

– Mazie bērni kopā ar vecākiem izlemj, dejos vai ne, nekas netiek uzspiests. Pirmajos mēģinājumos, protams, ir daudz dalībnieku, pamazām skaits sarūk. Ne jau visiem patīk, kad saprot, ko nozīmē dejot, vai nu paliek, vai aiziet.

Pirmklasnieki mācās saprast, kas ir kustība, ritms, deju soļi. Arī 1., 2.klases vecuma dejotājiem jau jāiestudē dejas. Uzskatu, ka tās, kuras saņemam kā obligātās, ir par grūtu, pirmklasniekiem noteikti. Pirmajos mēģinājumos var labi redzēt, kurš jau bērnudārzā dejojis, kurš sper pirmos soļus, nezina, kas skrējiens, palēciens, kur rokas likt. Caur spēli bērns jāieinteresē par deju. Labi noder latviešu rotaļu dejas, kas attīsta un palīdz iemācīties deju elementus.

Ģimnāzijas laikā iespēju dejot meklē tie, kuri to darījuši agrāk. Tāpēc arī ģimnāzijas kolektīvs skatēs vienmēr bijis augšgalā.

– Pilsētas skolās, arī pilsētā kolektīva vadītājs var izvēlēties dejotājus. Laukos nav no kā. Bet skatēs visus vērtē vienādi.

– Prasības visiem vienādas. Varu tika apbrīnot kolektīvu vadītājus, kuri laukos strādā par simbolisku samaksu. Tikai viņi zina, cik laika un enerģijas vajag. Tas nav viegli.

Laukos cilvēku ir aizvien mazāk. Grūti paredzēt, kas ar tautas mākslu notiks pēc pieciem gadiem. Tas atkarīgs no valsts un pašvaldību attieksmes. Vai Dziesmu un Deju svētki būs vajadzīgi? Labi, ka likums tos aizsargā. Ja valsts un pašvaldību atbalsta nebūs, nezinu, vai deju kopas kā interešu grupas varēs pastāvēt.

Gan valsts, gan pašvaldības. Īpaši pēdējā laikā skatītāji labprāt nāk uz deju koncertiem, viņiem patīk. Vai gadskārtu ieražu svētkos, valsts svētkos var iztikt bez deju kolektīva?

– Ko nozīmē būt rajona deju kolektīva virsvadītājam?

– Esmu atbalsta punkts neskaidrību, problēmu brīžos, ja nepieciešams, braucu uz mēģinājumu. Man viņi jāsatur kopā. Ar vadītājiem strādāt kopā ir ļoti viegli.

– Kāda ir šodienas latviešu deja? – Latviešu tautas deja šodienas izpratnē ir visīstākā skatuves deja. Horeogrāfiski sarežģīta, mēģinājumi – tas ir milzīgs darbs, lai deju iemācītos. Grūtības arī daudzus atbaida, bez sviedriem neiztikt. Ir jaunieši, kuri vairs nenāk uz “Raito soli”, jo slodze par lielu. Mums ir treniņa stundas, apgūstam klasisko, arī moderno deju elementus, to nemāca citos kolektīvos. Vajadzīga fiziskā sagatavotība un atdeve. Ja fiziski nespēj vai negrib pūlēties, aiziet. Tie, kuri iztur, zina, ko nozīmē

gandarījums.

– Vai kāds kādreiz ir brīnījies, ka tu dejo, ar dejošanu pelni maizi?

– Tā jau ir, cilvēki pelna naudu ar biznesu, strādā firmās, vada uzņēmumus. Jā, ir kas brīnās, ka ar šo darbu varu nopelnīt iztiku. Reizēm arī pats par to brīnos. Lielākā dzīves daļa šajā mākslā ir ielikta.

Nekad neesmu domājis, ko darītu, ja nedejotu. Iespējams, būtu skolotājs. Pēc armijas Veselavas skolā strādāju, divus gadus studēju latviešu valodu un literatūru universitātē.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Dzimtas likteņstāsts grāmatā

06:06
24.07.2024
16

Diena mākslai “Vieta, kur pagātnes satiekas ar šodienu” Zosēnu pagasta Skrāģu krogā veltīta divdesmit pieciem gadiem kopš sestajiem Piebalgas kultūras svētkiem Zosēnos un operas “Baņuta” libreta autora Artura Krūmiņa un komponista Alfrēda Kalniņa 145. dzimšanas dienai. Mākslas dienā tika atvērta arī Ilzes Būmanes grāmata “Piebal­dzēns ar pasaules apvārsni” par Artura Krūmiņa dzimtas likteņstāstu. Gan pats […]

Vai dzima tradīcija? Cēsu jubilejai Svētku koris, kurā ap simts dziedātāju

00:00
24.07.2024
48

Latvietim svētki bez dziedāšanas nav svētki. Kur nu vēl cēsniekiem Cēsu 818.dzimšanas dienā. Bija skaidrs, ka bez koriem neiztikt, bet koris var būt daudz plašāks. Un tika aicināts ikviens, kurš grib dziedāt. Diriģente Marika Slotina-Brante kopā ar instrumentālā ansambļa vadītāju Emīlu Zilbertu izraudzījās pazīstamas dziesmas: tautasdziesmas, dziesmas teātra izrādēm un kino, šlāgerus un citu no […]

Cēsu svētki - atskats

12:31
23.07.2024
87

Gājienā lepni par sevi un Cēsīm Trijās dienās pilsēta nenogura. Savu ceļu tuvāk zvaigznēm, lai cik augstu kuram tās būtu, ja vien vēlējās, ieraudzīja Cēsu 818. dzimšanas dienas svinību katrs dalībnieks. No vēstures līdz šodienai, no nopietnībai līdz nebēdnīgai jautrībai un spēku pārbaudei sportiskās sacensībās. Un, protams, satikšanās prieks ik uz soļa senajās un aizvien […]

Mērķis zināms – Zaļais kurss

10:58
23.07.2024
47

Festivālā “Rodam Raunā”, kura tēma šovasar bija “Pļava. Ko sēsi, to pļausi”, kā ik gadu notika arī uzņēmēju diskusija. Šoreiz par ikvienam aktuālo Eiropas zaļo kursu. Tajā piedalījās Raunas SIA “Firma “Pasāža”” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga, Zemkopības ministrijas Lauksai­mnie­cības departamenta Lauksai­mniecības ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā, Latvijas Lauku konsultāciju centra Cēsu nodaļas vadītāja Dace […]

Sniega kupenas vasarā. Hortenzijas

00:00
23.07.2024
105

Iebraucot Stalbes pagasta “Ozolkalnos”, pie norādes zīmes zied hortenzijas. “Man patīk visas puķes,” saka Baiba Svīķe un uzreiz atklāj, ka daudziem šķiet, hortenzijas ir vecu māju puķe, bet tā nav, mūsdienās tā ir tik moderna un dažāda. “Ziedi kupli, to krāsa mainās, cēla, liels krūms ar vieglumu,” tā Baiba raksturo hortenziju un uzsver: “Ja tās […]

Mazajam liepēnietim Kārlim īpaša uzmanība

00:00
22.07.2024
57

Vidzemes slimnīcā sagaidīts šī gada 400. bērniņš – puisītis Kārlis, kurš piedzimis liepēniešu ģimenei, informēja Vidzemes slimnīcā. Pasauli satikt Kārlis ieradās 10. jūlijā plkst. 11:52, mazulis dzimšanas brīdī svēra 3020 g un bija 51 cm garš. Tā kā arī abiem vecākiem – Kristiānai un Kristiānam – vārds sākas ar K, arī jaundzimušajam dots vārds, kas […]

Tautas balss

Tīrumam apkārt ziedošs žogs

11:09
24.07.2024
9
Anda raksta:

“Zemnieki nav apmierināti un uzskata, ka ir muļķīgi apkārt laukiem atstāt neapstrādātu joslu. Viņiem taisnība, ka tā ir nezāļu audzēšanai. Nesen ceļmalā upes krastā redzēju dzeltenu labības lauku, un ap to visapkārt platā joslā zied puķu spriganes. Tās kā dzīvžogs apņēmis tīrumu. Vai tā ir prātīga saimniekošana! Puķu spriganes jau tā izplatās kā neapturama sērga. […]

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
27
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
16
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Skujenes pazīšanās zīme - neasfaltēti ceļi

10:54
23.07.2024
14
Autobraucēja raksta:

“Mūsu pagastu, Skujeni, viegli atrast. Šeit nekādas ceļazīmes nav vajadzīgas. Ja sākas neasfaltēts ceļš (Krustakrogs- Skujene), dodieties tik tālāk un būsit Skujenē. Ceļmalās, kur krūmi, samaziniet ātrumu, aiz tiem sekos līkums. Mierīgi braucot, nepārsniedzot ātrumu, nokļūsiet uz asfaltētiem ceļiem un droši varēsiet turpināt ceļu – Skujene beigusies!” ar ironiju saka autobraucēja ar stāžu.

Laiks pļaut zeltslotiņas

10:54
23.07.2024
14
1
Lasītāja G. raksta:

“Gar ceļu no pašām Cēsīm, caur Dukuriem un pamazām līdz Valmierai izplatās invazīvās Kanādas zeltslotiņas. Tagad tās sāk ziedēt, drīz izplatīs pūkainas sēklas, kas nākamgad jau veidos biežākas audzes. Cēsu novada pašvaldība un Latvijas Valsts ceļi ir informēti par situāciju, bet pagaidām invazīvos augus nepļauj, taču gar ceļu ir arī Eiropa nozīmes aizsargājamie biotopi,” uzsver […]

Sludinājumi