Pilsētās un laukos priecājas par augļkoku ziedēšanu un cer uz ražīgu rudeni.
“No rītiem, vēlos vakaros, kad ir klusums, miers un mazliet rasas, ir tik forši! Viss zied tik neprātīgi un smaržo!” ainavu pie savām dzimtajām mājām raksturoja Dzintra Skuja no Vaives pagasta “Zvirgzdiņiem”. Dzimtas jaunie un vecie vērojuši, kā ziedu segu pamazām zaudē ķirši un bumbieres, bet spēkā līdzi ābelēm jau tur ceriņi, aronijas un zeltainās pieneņu pļavas.
“Ilgs un skaists šogad pavasaris! Cik vien laika, tik jūsmoju par ziediem. Un saka, ka būs laba ābolu raža,” tā “Zvirgzdiņu” vecā saimniece Aina Silava. Šajās mājās neviens nedomā, ka par balti rozīgajiem ziediem pavasarī gan prieks, bet ābolu ražu rudenī nebūs kur likt. Dzimta esot liela un daļa no radiem pilsētnieki, tāpēc ābolu ēdāju netrūkstot.
Par to, ka latvieši aizvien vairāk izvēlas pašmāju preci, nav šaubu arī lielajiem augļkopjiem, kāda mūspusē ir firma “Līgatnes ābele”, kur ābeles šogad aug gandrīz 20 hektāros, un tieši no jaunajiem stādījumiem gaidāma vērtīga raža.
“Siltums janvārī un aukstums februārī mūsu intensīvi ražojošajiem ābeļu stādījumiem nav kaitējis. Avenes ir apsalušas, vietām pavisam melns lauks, bet par ābelēm visvairāk priecāsimies, kad ziedi realizēsies augļos. Dārzs ir veselīgs, un tas gan ir prieks dvēselei,” sacīja SIA “Līgatnes ābele” valdes priekšsēdētājs Leonīds Likums un piebilda, ka pērn dārzos novākts ap 100 tonnām ābolu, šogad audzētāji cerot uz 200 tonnu lielu ražu.
“Daudzus gadus poļi diktēja cenu ābolu tirgū. Vietējie āboli brīžam bija pabērnu lomā. Tagad liekam klusas cerības, ka šogad izdosies tirgu paplašināt,” sprieda Leonīds Likums, atceroties, ka spēcīgās pavasara salnas poļu augļkopju stādījumus krietni izpostīja. Ir pamats domāt, ka Latvijā daudz vairāk pieprasīs pašu valstī izaudzēto, lai gan “Līgatnes ābele” par ogu un augļu noietu nekad tā īpaši nav sūdzējusies. “Ābolus realizējām vairākos mūsu rajona veikalos un daudz pārdevām pārstrādei konservu cehiem,” uzsvēra Leonīds Likums.
“Druva”, aptaujājot iedzīvotājus, kādus ābolus viņi labprātāk iegādājas veikalā, visbiežāk dzirdēja atbildi, ka vismaz līdz Ziemassvētkiem bauda pašu dārzos izaugušos. To, ka latvieši neaizmirst dārzā iestādīt pa ābelei, saldajam ķirsim, bumbierei vai plūmei, apliecināja arī stādaudzētājs Miķelis Zeme no Priekuļu pagasta. Uz “Kalna Jēkuļiem” pēc augļkoku un krūmu stādiem šopavasar braukuši ne tikai cēsnieki, bet arī valmierieši.
“Pārsvarā jau ņēma pāris jaunos kociņus, sakot, lai bērniem un mazbērniem paliek. Zemnieki, kuri audzē ābolus pārdošanai, gribēja lielāku skaitu, nemaz visiem nevarēju palīdzēt,” sacīja stādu audzētājs Miķelis Zeme, bet vaicāts, vai cilvēki prasa kādas īpašas augļkoku šķirnes, atbildēja: “Visi prasa, pēc cik gadiem būs pirmā raža. Es vienmēr smiedamies atteicu, ka ābelītei zariem jāizaug, vainadziņam jāsakuplo, tad būs arī āboli.” Mūspuses ābolu kārotāji neesot īpaši izvēlīgi, daudzi prasot vecās šķirnes, bet “Kalna Jēkuļos” varēts tikt arī pie pundura un kolonveida ābelītēm, kuras ražos jau pēc četriem, pieciem gadiem un izskatās dekoratīvas arī plašajos zālienos un daiļdārzos, kas tagad ir īpašā cieņā.
Komentāri