Trešdiena, 24. jūlijs
Vārda dienas: Kristīne, Kristīna, Krista, Kristiāna, Kristiāns

Itālijas mozaīka ar puteni un dvīņu torņiem

Druva
23:00
01.06.2007
4

Pavasaris šogad Latvijā zied īpaši krāšņi, bet Itālijas debesu augstumam un pavasara dāsnumam daudz maigāks un garāks skanējums. Ainiņas no Itālijas brauciena virknējas atmiņā, atgādinot, ka visskaistākais pavasaris tomēr ir Latvijā. Jo te reizē zied ceriņi, ābeles, kastaņas un pat egles. Karsta kafija uz biksēm

Itālijā pavasaris vilina sēdēt āra kafejnīcās un baudīt magnolijas, kas zied kā uz kāzām. Lielie, balti sārtie ziedi mulsina ar krāšņumu pie dienvidnieciskā vēriena nepieradušo latvieti. Saule ir tik augstu un debess tik koši zila, ka šķiet, neesi īstenībā, bet kādā īpašā brīvdienu pasaulē, kur minūtes izmirdz bezgala garas.

Mazā pilsētiņā netālu no Apenīniem dzērām kafiju. Itālieši te nekur nesteidzas un neuztraucas. Pasūtītā coffee con panna nāca lēni un mierīgi. Beidzot sagaidītajai viesmīlei viena karstā krūzīte rokās sadrebēja un kafija uzlija uz galda, apšļakstot ceļojuma biedra bikses. Laipni, bet ļoti pašapzinīgi jaunā sieviete mierināja, ka bez pasūtījuma mēs nepalikšot, atnesīšot vēl vienu kafijas porciju. Neviens neskrēja pēc lupatas un nemēģināja glābt nelaimi. Viss notiek vienā mierā.

Toties, kad, kafiju un fantastisko itāliešu saldējuma kokteili frappe (tam ir tikai attāla līdzība ar to, ko dzeram Latvijā. Itālijā tas ir kā saldais ēdiens, kā vēss, biezs un mutē kūstošs krēms) padzēruši, devāmies pastaigā pa pilsētu, mūs ar divriteni panāca vecāks vīrietis. Vai tā bērnu pudelīte un džemperis, kas palikuši kafejnīcā uz krēsla, nav mūsu? Adresāts pareizs, mūsu nelielajā grupiņā ir divi mazi bērniņi, un pudelīte tiešām kaut kur noklīdusi. Arī viena svītera nav. Mijot angļu un dažus zināmos vārdus itāliešu valodā ar smaidiem, sakām paldies un mēģinām dot dzeramnaudu. Kungs gandrīz apvainojas. Viens no mūsu nelielās kompānijas, saprotot itāliešu mēli, skaidro, ka zaudējumu atvedis pats ēstuves īpašnieks. Tas ir viņa pašcieņas jautājums, ka VIŅA kafejnīcā nekas nepazūd. Cenšoties izrādīt to, cik ļoti apmierināti un pateicīgi esam, smaidām gandrīz tikpat plati kā itālieši. Nedrīkst aizmirst ķēdes

Dažas stundas pa Apenīnu kalnu ceļu pārvērš pasauli. Pakājē dāsni spīd saule, bet pēc katriem pārsimts metriem, kas ved uz augšu pa serpentīnu, sāk biezēt mākoņi. Un pēkšņi – sniegs! Neticami lielām pārslām, varbūt pat pikām, tas burtiski gāžas. Sniegputenis kļūst aizvien blīvāks. Nesaprotot, kā rīkoties, iebraucam nelielā stāvlaukumiņā uz kraujas malas. Tur priekšā auto, kas braucis no kalniem. Sīks itālis veikli sava spīdošā džipa riepām ņem nost ķēdes. Saprotam, ka tālāk doties nedrīkst, jo mūsu īrētajam auto “vasaras apavi”.

Pirms griežam mašīnu apkārt, izkāpjam, lai papriecātos par dīvaino ainavu. Sniegs vēl nav paspējis pārklāt savvaļas prīmulu ziedus. Kupli balts cauri putenim vīd ķirsis vai plūme, nevar īsti saprast. Jādomā, kas baltāks – lielās sniega pikas vai koks.

Lēni slidināmies lejup. Un pavisam drīz sniegkritis jau beidzas. Bet pie picērijas stāv vairāki auto, kuri tāpat kā mūsējais apsniguši ar biezu kārtu. Uz jumtiem kā cepures.

Mc Donalds uz marmora flīzēm

Boloņas centrs ir īpatnējs. Esam pieraduši, ka vecpilsētā atrodas smalki restorāni, veikali, valsts iestādes. Bet mazliet biedējošajā, augsto un masīvo seno ēku rajonā dzīvo universitāte. Vecākā Eiropā, dibināta 12.gadsimtā, tā joprojām risina pilnasinīgu dzīvi. Pēc uzrakstiem itāliešu valodā var nojaust, kur ekonomikas, kur juridiskā fakultāte, bet dažu plāksni tomēr nevar atšifrēt. Pa marmora klātajām ietvēm, kas ved pa ēku galerijām, spindz jauniešu bari. Skaļi klaigā, žestikulē, nevienam virsū neskrien, bet ceļu arī negriež. Ģērbušies viduslaiku ēku varenībai pavisam neatbilstoši – džinsi gandrīz nošļukuši no gurniem un karājas diezgan divdomīgi, krekliņi, jakas, džemperi saģērbti kārtu kārtām, turklāt, tā vismaz šķiet man, ačgārnā kārtībā.

Daža šķērsiela pagalam pārsteidz. Lielās, skaistās ēkas nolaistas, zem arkādēm aizslēģoti, apputējuši logi, noskapstējušas durvis, kuras, redzams, sen neviens nav virinājis. Pa reizei it kā indiešu, kā pakistāniešu ēstuves un pārdotavas, kurās var nopirkt košļenes, dražejas, košus dzērienus, visu to, ko mums neiesaka dot bērniem. Tirgo arī aizdomīgas maizītes. Neriskējām, nepirkām.

Vecā centra galvenajā laukumā stāv divi torņi. Nu, tiešām, dvīņu! Celti no sarkaniem ķieģeļiem, kas gadsimtu gaitā nomelnējuši, kā visas vecās ēkas. Viens šķībs, gluži kā Pizas tornis. Noprotu, ka man nezināmās būves ir slavens arhitektūras piemineklis, jo to attēls rotā dažādus suvenīrus.

Netālu ieraugām ļoti greznu galeriju ar melna marmora grīdu un kolonnām. Domājām, te nu gan būs valdības ēka vai vismaz dārgs hotelis. Ieraugām Mc Donald! Ēstuvē nekā no ārējās greznības. Liela burzma, uz grīdas izlijuši kolas strautiņi, izmētātas papīra turzas, glāzes, nenokopti galdi. Apkalpotājs, kas aizrāda studentiem, lai savāc atkritumus, noplāta rokas, kad jaunieši smejot aiziet.

Taču mums no itāliešu nevērības tika arī savs labums. Iebraukuši Boloņā, nezinājām, kur atstāt auto. Aizbraucām līdz centram un pārliecinājāmies, ka stāvēt nekur nedrīkst. Visur kaut kādas norādes par zonām un speciāliem automobiļiem. Noskurinājāmies un atstājām mašīnu centrālajā laukumā. Kaut bijām prom vairākas stundas, neviens mūsu auto nebija pat ievērojis. Izdari kaut ko tādu Rīgā vai Cēsīs!

Iela melna jo melna

Sestdienas rīta otrā puse klasiskajā Ziemeļitālijas pilsētā Parmā sākas ļaužu straumē pa ielu. Cilvēku ir tik daudz, ka šķiet, nav vietas. Taču visi smaida un dod viens otram ceļu, ejot pa šaurajām centra ieliņām. Grūti saprast, kādēļ te tik daudz ļaužu. Kurp viņi iet? Veikalos vien pa retam pircējam, burzmas nav. Tātad mērķis nav iepirkšanās. Varbūt sevis parādīšana?

Pilsētas centrālajā laukumā pie domes pūlis jauniešu. Daži tērpušies melnos apmetņos, izšūtos ar zeltu. Dažiem galvā no papīra vai plastmasas darināti lauru vainagi. Sanestas kaut kādas kastes.

Kad atvērās domes ēkas balkona durvis un uz tā iznāca trīs vīrieši, apstākļi sāka noskaidroties. Gados vecākais , kuram pār plecu bija lente ar itāliešu nacionālajām krāsām, teica runu. Pat valodas nesapratējam bija saprotams, ka runā par universitāti. Bet, kad abi jaunākie sāka kliegt (ne dziedāt) “Gaudeamus igitur”, par pasākuma saistību ar studentiem nebija jāšaubās. Jaunieši klaigāja līdzi, tad vēra vaļā kastes, no kurām ņēma vīna pudeles un svinēja savu svētkus. Policijas nebija pat tuvumā.

Gar Parmas upi, kas sadala pilsētu divās daļās, arī plūda cilvēku straumes. Šķiet, gājēju krastā bija vairāk nekā ūdens upē. Parmā straumes pietiek tikai tad, kad līst vai kad kūst kalnos sniegs. Vasarā upe vispār izžūst. Nezinu, kur paliek nūtriju ģimenes, kuras marta beigās tik omulīgi mitinājās uz sanesumiem upes vidū, jauki izlaižoties saulītē starp sadzīves atkritumiem, kas aizķērušies zālēs, zaros un akmeņos.

Sestdienās ielas Parmā izskatās īpatnējas. Melnas, melnas. Pirmajā mirklī varētu domāt, ka tas apģērba dēļ. Daudzi itālieši izvēlas melnu tērpu. Taču pēc otrā skatiena kļūst skaidrs, ka ielu melnu padara matu krāsa. Galva pie galvas, un visas ogļu melnas. Nekad nebūtu iedomājusies, ka tā tas var izskatīties.

Jā, Itālija spēj kļūt par sapņu zemi, kurā gribas atgriezties atkal un atkal. Kas vilina – daba, arhitektūra vēsture vai cilvēki? Bet varbūt augstās debesis?

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Dzimtas likteņstāsts grāmatā

06:06
24.07.2024
16

Diena mākslai “Vieta, kur pagātnes satiekas ar šodienu” Zosēnu pagasta Skrāģu krogā veltīta divdesmit pieciem gadiem kopš sestajiem Piebalgas kultūras svētkiem Zosēnos un operas “Baņuta” libreta autora Artura Krūmiņa un komponista Alfrēda Kalniņa 145. dzimšanas dienai. Mākslas dienā tika atvērta arī Ilzes Būmanes grāmata “Piebal­dzēns ar pasaules apvārsni” par Artura Krūmiņa dzimtas likteņstāstu. Gan pats […]

Vai dzima tradīcija? Cēsu jubilejai Svētku koris, kurā ap simts dziedātāju

00:00
24.07.2024
48

Latvietim svētki bez dziedāšanas nav svētki. Kur nu vēl cēsniekiem Cēsu 818.dzimšanas dienā. Bija skaidrs, ka bez koriem neiztikt, bet koris var būt daudz plašāks. Un tika aicināts ikviens, kurš grib dziedāt. Diriģente Marika Slotina-Brante kopā ar instrumentālā ansambļa vadītāju Emīlu Zilbertu izraudzījās pazīstamas dziesmas: tautasdziesmas, dziesmas teātra izrādēm un kino, šlāgerus un citu no […]

Cēsu svētki - atskats

12:31
23.07.2024
87

Gājienā lepni par sevi un Cēsīm Trijās dienās pilsēta nenogura. Savu ceļu tuvāk zvaigznēm, lai cik augstu kuram tās būtu, ja vien vēlējās, ieraudzīja Cēsu 818. dzimšanas dienas svinību katrs dalībnieks. No vēstures līdz šodienai, no nopietnībai līdz nebēdnīgai jautrībai un spēku pārbaudei sportiskās sacensībās. Un, protams, satikšanās prieks ik uz soļa senajās un aizvien […]

Mērķis zināms – Zaļais kurss

10:58
23.07.2024
47

Festivālā “Rodam Raunā”, kura tēma šovasar bija “Pļava. Ko sēsi, to pļausi”, kā ik gadu notika arī uzņēmēju diskusija. Šoreiz par ikvienam aktuālo Eiropas zaļo kursu. Tajā piedalījās Raunas SIA “Firma “Pasāža”” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga, Zemkopības ministrijas Lauksai­mnie­cības departamenta Lauksai­mniecības ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā, Latvijas Lauku konsultāciju centra Cēsu nodaļas vadītāja Dace […]

Sniega kupenas vasarā. Hortenzijas

00:00
23.07.2024
103

Iebraucot Stalbes pagasta “Ozolkalnos”, pie norādes zīmes zied hortenzijas. “Man patīk visas puķes,” saka Baiba Svīķe un uzreiz atklāj, ka daudziem šķiet, hortenzijas ir vecu māju puķe, bet tā nav, mūsdienās tā ir tik moderna un dažāda. “Ziedi kupli, to krāsa mainās, cēla, liels krūms ar vieglumu,” tā Baiba raksturo hortenziju un uzsver: “Ja tās […]

Mazajam liepēnietim Kārlim īpaša uzmanība

00:00
22.07.2024
57

Vidzemes slimnīcā sagaidīts šī gada 400. bērniņš – puisītis Kārlis, kurš piedzimis liepēniešu ģimenei, informēja Vidzemes slimnīcā. Pasauli satikt Kārlis ieradās 10. jūlijā plkst. 11:52, mazulis dzimšanas brīdī svēra 3020 g un bija 51 cm garš. Tā kā arī abiem vecākiem – Kristiānai un Kristiānam – vārds sākas ar K, arī jaundzimušajam dots vārds, kas […]

Tautas balss

Tīrumam apkārt ziedošs žogs

11:09
24.07.2024
9
Anda raksta:

“Zemnieki nav apmierināti un uzskata, ka ir muļķīgi apkārt laukiem atstāt neapstrādātu joslu. Viņiem taisnība, ka tā ir nezāļu audzēšanai. Nesen ceļmalā upes krastā redzēju dzeltenu labības lauku, un ap to visapkārt platā joslā zied puķu spriganes. Tās kā dzīvžogs apņēmis tīrumu. Vai tā ir prātīga saimniekošana! Puķu spriganes jau tā izplatās kā neapturama sērga. […]

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
27
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
16
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Skujenes pazīšanās zīme - neasfaltēti ceļi

10:54
23.07.2024
14
Autobraucēja raksta:

“Mūsu pagastu, Skujeni, viegli atrast. Šeit nekādas ceļazīmes nav vajadzīgas. Ja sākas neasfaltēts ceļš (Krustakrogs- Skujene), dodieties tik tālāk un būsit Skujenē. Ceļmalās, kur krūmi, samaziniet ātrumu, aiz tiem sekos līkums. Mierīgi braucot, nepārsniedzot ātrumu, nokļūsiet uz asfaltētiem ceļiem un droši varēsiet turpināt ceļu – Skujene beigusies!” ar ironiju saka autobraucēja ar stāžu.

Laiks pļaut zeltslotiņas

10:54
23.07.2024
14
1
Lasītāja G. raksta:

“Gar ceļu no pašām Cēsīm, caur Dukuriem un pamazām līdz Valmierai izplatās invazīvās Kanādas zeltslotiņas. Tagad tās sāk ziedēt, drīz izplatīs pūkainas sēklas, kas nākamgad jau veidos biežākas audzes. Cēsu novada pašvaldība un Latvijas Valsts ceļi ir informēti par situāciju, bet pagaidām invazīvos augus nepļauj, taču gar ceļu ir arī Eiropa nozīmes aizsargājamie biotopi,” uzsver […]

Sludinājumi